No 18. līdz 24. novembrim Sanktpēterburgā jau 4. reizi notika jauniešu Starptautiskais muzikālo izrāžu un mūziklu festivāls „Muzikālā perspektīva”, kurā pulcējās labākie Krievijas un citu valstu teātru kolektīvi. Šogad festivāla dalībnieku vidū bija arī teātra-studijas „Joriks” jauniešu studija ar mūziklu „Zaļais sivēntiņš”, informē Olga Belova, pašvaldības laikraksts “Rēzeknes Vēstnesis”.
Festivāla programma bija dažādu notikumu piesātināta. Šogad tajā pirmoreiz organizēta starptautiskā režijas laboratorija, kurā dalībnieki ar žūriju (tās sastāvā – pazīstamie krievu režisori, aktieri, mākslas zinātnieki un teātra kritiķi) apsprieda festivālā pārstāvētos darbus. Atmiņā paliks arī ikdienas uzkavēšanās festivāla mākslas kafejnīcā, kur diskusijas varēja turpināties, bija arī iespēja dalībniekiem iepazīties tuvāk, kā arī izbaudīt Sanktpēterburgas mākslinieku un mūziķu priekšnesumus. Festivāla laikā dalībnieki apmeklēja aizraujošas režijas un aktiermākslas meistarklases, kuras vadīja praktizējošs režisors un teātra pedagogs, starptautisku meistarklašu treneris, Krievijas Teātra darbinieku savienības loceklis Vladimirs Volkovs un Krievijas nopelniem bagātā māksliniece, nacionālās teātra prēmijas „Zelta maska” laureāte, Sanktpēterburgas muzikālā teātra „Aizspogulija” („Зазеркалье”) soliste Jeļena Ternovaja.
Tā kā vairāki rēzeknieši apmeklēja Sanktpēterburgu pirmoreiz, kompānija „Kod goroda” organizēja viņiem brīnišķīgu pastaigu ekskursiju pa pilsētas centru formātā „Pēterburga savējiem”.
Bet izrādes priecēja ar tematikas un muzikālo žanru daudzveidību – jaunie dalībnieki rādīja gan operu, gan opereti, gan mūziklus, gan dramaturģijas un folkloras sintēzi. Visi iestudējumi bija spilgti un neatstāja skatītājus vienaldzīgus. Cik sirsnīgi un vaļsirdīgi viņi juta līdzi Zaļajam sivēniņam Pašam, daži bērni raudāja, kad viņš izkusa, glābjot savus draugus, un zālē ilgu laiku nenorima aplausi.
Mūsu studija guva uzvaru divās pamatnominācijās – „Labākā scenogrāfija” un „Labākā horeogrāfija un skatuves plastika”, kā arī vienā speciālā nominācijā Jekaterinai Garfunkelei pasniegta balva „Par Kaķa Griškas lomu izrādē „Zaļais sivēntiņš””.
Mūzikla režisors Vladimirs Petrovs: „Šī bija īsteni radoša laboratorija, kur izrādes netika kritizētas, bet apspriestas, – profesionāļi pauda ierosinājumus, ko, viņuprāt, varētu uzlabot. Par mums teica, ka esam saliedēta komanda, kas tiecas uz profesionālu līmeni. Man ir būtiski, lai bērns uzstātos un tēlotu savam priekam. Skatoties uz šo liesmiņu, vari piedot viņam kādus trūkumus aktiermākslā, jo tā pilnveidosies ar laiku. Sākotnēji mums bija mērķis uzstāties skatītājiem, nevis žūrijai, un skatītāji mūs saprata un labi uzņēma.”
Izrāde īstenota ar Borisa un Ināras Teterevu fonda un pašvaldības aģentūras „Rēzeknes Kultūras un tūrisma centrs” atbalstu.
Tāpat jāatgādina, ka šonedēļ teātris „Joriks” dāvās mums divas pirmizrādes – 9. decembrī plkst. 18.00 traģifarsu trīs daļās „Krēsli” (jaunās režisores Svjatoslavas Kondratjevas (Sanktpēterburga) iestudējums latviešu valodā), savukārt 10. decembrī plkst. 15.00 gaidāma muzikālās izrādes visai ģimenei „Nāriņa” pirmizrāde (rež. Aivars Pecka). Izrāde notiks krievu valodā. Jāpiebilst, ka tajā visas dziesmas, gluži kā mūziklā „Zaļais sivēntiņš”, tiks izpildītas dzīvajā! Režisors Aivars Pecka: „Daudzi bērni pazīst "disnejisko" Nāriņas stāstu ar laimīgām beigām. Nevaru teikt, ka Andersena pasakai ir bēdīgs nobeigums, tas ir atkarīgs no tā, ko par tādu uzskatām. Kāpēc mums jādomā, ka "happy end" vienmēr ir mīlas stāsta laimīgs nobeigums? „Nāriņā” mīlestība ir pašupurēšanās. Kā lai runājam par upurēšanos, par to, ka tas ir cilvēces dižais varoņdarbs? Mēs gribam pasargāt bērnus no it visa, lai tie augtu kā siltumnīcā. Taču viņiem jāuzzina par šo pieredzi, jāuzzina, ka dzīvē ir zaudējumi, nāve, upuri un ka jāprot kaut ko upurēt, pārvarēt savu egoismu. Andersena Nāriņa ir laimīga, ka princis dzīvos! Viņa sapņoja kļūt par cilvēku, un šī rīcība viņu par tādu padarīja, viņa izpildīja savu virsuzdevumu un kļuva par cilvēku ar lielo burtu. Bez šaubām, Andersens ir reliģiozs rakstnieks. Ja padomju adaptācijā pasakas beigās Nāriņa pārvērtās jūras putās, tad Andersena versijā viņas dvēsele paceļas pie Dieva.”
