Jaunatne ir mūsu nākotne. Ar šo mūžveco un neapstrīdamu faktu rēķinās visi*. Jaunieši ir arī tie, kuri daudzus turpmākos gadus ar saviem nodokļiem uzturēs šo valsti, tāpēc likumsakarīga no valsts puses būtu attieksme, kas veicinātu ja ne simpātijas, tad vismaz lojalitāti pret nodokļu iekasēšanas sistēmu. Bet nu konkrēts stāsts. Mana meita, studējot pilna laika klātienē, pirms septiņiem mēnešiem izturēja atlasi prestižā starptautiskā tulkošanas firmā. Sadarbības nosacījumi bija ideāli studējošam jaunietim – dari tik, cik paša laiks atļauj. Nosacījums no starptautiskās kompānijas bija tikai viens – ir jābūt valstī reģistrētam nodokļu maksātājam. Tā kā prognozējamie ienākumi nebija lieli, regulāri, bet ar iespējamiem pārtraukumiem (piemēram, promesot studentu apmaiņas programmas laikā), ieteicu izmantot Valsts ieņēmumu dienesta reklamēto konsultāciju iespēju, lai topošais nodokļu maksātājs un nodokļu iekasētājs varētu vienoties par piemērotāko sadarbības formu.
Meita rindu pie konsultanta izstāvēja un pārnāca mājās ar vēsti, ka saņēmusi ieteikumu reģistrēties kā mikrouzņēmuma nodokļa maksātājai. Atceros, ka mēs pat kūku tovakar ģimenes lokā notiesājām.
Nav pagājis ne gads, kopš viņa apzinīgi, ne dienu nekavējot, no saviem vidēji 150 – 170 eiro mēneša ienākumiem maksā valstij nodokli. Bet nu valsts vienpusēji ir mainījusi abpusējās sadarbības noteikumus, un no nākamā gada ik mēnesi kā minimums viņai būs jāmaksā arī valsts sociālās apdrošināšanas obligātā iemaksa – gandrīz 100 eiro mēnesī, neatkarīgi no tā, vai šajā mēnesī būs vai nebūs ieņēmumi (piemēram, sesijas vai kursa darba rakstīšanas laikā par prioritāti izvirzot mācības).
Šobrīd mana jaunizceptā nodokļu maksātāja jūtas apmulsusi – kā rīkoties tālāk?
Piemēram, vai tajā mēnesī, kad nebūs ienākumu, obligātajai iemaksai nepieciešamo summu vajadzēs prasīt vecākiem? Bet vislielāko neizpratni viņā rada fakts, ka - "viņi taču paši man ieteica reģistrēties par mikrouzņēmuma nodokļa maksātāju, un es viņiem izstāstīju, ka katru mēnesī man nebūs ienākumu…".
Ko man kā ilggadējai nodokļu maksātājai atbildēt savam godprātīgajai, labticīgajai un ideālu pilnajai jaunietei? Ka, piedod, bet tev pie šīs čakarēšanas nāksies pierast, kā mēs visi gadu garumā esam pieradināti; ka labāk atrodi kādu skolēnu, kam nepieciešama mājskolotāja, un par nopelnīto naudiņu nebūs jāatskaitās valstij; ka tava labā griba pēc neatkarības un vēlme atvieglot vecākiem uz kakla sēdēšanu cietusi fiasko, vai arī – ka turpini tik uz naktsmiega rēķina tulkot, saņemto honorāru pārvēršot iemaksā, par kuras lietderību pēc daudziem gadiem, kad viņa būs pensijā, skeptiski izsakās par profesionāli finanšu analītiķi?
Vai tiešām valsts domā, ka padarīt jauniešus par godprātīgiem nodokļu maksātājiem palīdzēs kādas tūkstošiem vērtas kampaņas vai krāsaini bukleti, nevis abpusēja "win-win" sadarbība, kurā jaunietis sajutīs nodokļu maksāšanas jēgu, nodoklis būs samērīgs ienākumiem, bet valsts no savas puses nodrošinās stabilitāti un turēs doto vārdu?
*Visi?
|
