46.lv
Piektdiena, 2017. g. 26. maijs 46.lv на Twitter 46.lv на Facebook
Vārda diena: Eduards, Edvards, Varis/ Александр, Макар
lat.46.lv/ru/ » RĒZEKNES ZIŅAS

Latgales kosmopolīte Anna Rancāne

Фото: lsm.lv / Guna Igavena
Latgales sirdī, Rēzeknē, mazā un omulīgā dzīvoklītī vēl aizvadītā gada izskaņā tiekamies ar Latgales kosmopolītu, dzejnieci, žurnālisti un publicisti Annu Rancāni. 

Annas dzeja ir izmantota vairākās Latgalē un Latvijā populārās dziesmās, bet nupat latgaliešu mūziķim Ingaram Gusānam jeb Sovvaļnīkam klajā nācis vesels disks ar viņas dzejas vārdiem. Tāpat viņa bijusi arī aktīva Trešās Atmodas notikumu dalībniece - cīnītāja par taisnību jau no skolas sola.
 
Dzejniece savā dzīves un radošajā darbistabā sagaida ar siltu tēju un klātu galdu - latgaliešu viesmīlība. Tā nu mājīgā pirmssvētku atmosfērā, baudot tēju, sākam sarunu par dzīvi, dzeju, Latgali un latgalisko. 

Anna Rancāne:

Domāju latgaliski. Parasti jau cilvēks domā tajā valodā, kuru viņš pirmo ir iemācījies.
 
Dažreiz domāju arī latviski, bet kad esmu ārzemēs esmu mēģinājusi domāt arī angliski, tā lai to valodu kaut kā ielaistu sevi. Cilvēks domājot to valodu arī iemācās.
 
Guna: Raksti gan latviski, gan latgaliski.
 
Anna Rancāne: Pēdējā laikā sanāk vairāk rakstīt latgaliski. Laikam jau vecums. Kad cilvēks paliek vecāks viņš tā kā atgriežas pie savām saknēm. Kādreiz man bija svarīga arī tā rezonanse, tagad tā vairs nav tik svarīga, jo dzeju tāpat vairs nekur nedrukā.
 
Guna: Bieži vien kaut ko dzejisku, māksliniecisku var lasīt arī tavos kontos sociālajos tīklos.
 
Anna Rancāne: Jā, tā man tāda kontaktēšanās iespēja. Cilvēks jau nevar dzīvot viens, viņam tomēr ir vajadzīga kaut kāda socializēšanās un tagad tā lielā mērā notiek caur sociālajiem tīkliem. Var apskatīties arī, ko citi raksta, kā dalās ar savā domām. Protams, tā ir arī liela miskaste. Tur visu nedrīkst ņemt par pilnu un nedrīkst ielaist arī visus cilvēkus, kas nāk. Nedrīkst ielaist sevī un arī apstiprināt.


 
Anna Rancāne:
 
Dzejoļus neraksta, tie kaut kā paši top. Aizķerās kāda rinda un tad ar to ir nedaudz jāpastrādā. Un tad jau vai nu tu to izmet ārā vai arī no tā kaut kas top.
Otrs - raksti žurnāliem, grāmatas, lugas. Tā gan ir rakstīšana, jo tur vajag gan piesēsties, gan papētīt dažādus materiālus. Un tikai pēc tam, kad tas pamats jau ir uzrakstīts, tad vēlreiz ir jāpārstrādā, ko es tagad arī daru. Tad ir jāatrod tāds radošais moments, tā stīgala, ka tu to, reizēm pat sauso materiālu vari atdzīvināt un pārvērst dzīvā, liriskā darbā. Un to ne vienmēr var. Citi saka - nu ko tad tu vakaros dari? Tu jau vari sēdēt un strādāt. To jau ne vienmēr var. Tas nav tā - atnāc mājās un ieslēdz pogu kā kaut kādam kafijas automātam vai veļas mašīnai, un viss notiek. Cilvēks jau ir tāda dīvaina būtne, kas nevar visu laiku strādāt un dot to produkciju ārā.
 
Guna: Vai nav tā, ka mūsdienās lasītāji arvien vairāk pievēršans internetvidei un rakstītās grāmatas lasa aizvien mazāk?
 
Anna Rancāne: Internetvidē jau arī var likt kaut kādus literārus darbus, kaut gan es to nedaru vai arī daru pavisam reti. Domāju, ka grāmata vienmēr būs svarīga. Es jau pati tagad arī daudz lasu elektroniskās grāmatas, pirmkārt, jau tāpēc, ka vairs nav kur papīra grāmatas likt, otrkārt, arī ekonomisku apsvērumu dēļ.  Elektroniskās grāmats ir krietni lētākas, it sevišķi ja tās ir citās valodās. Latviešu tauta ir maza un mēs tik lēti kā krievu vai angļu valodā runājošie nemaz nevaram izdot grāmatu.
 
Guna: Kādas grāmatas Tu lasi?
 
Anna Rancāne: Es lasu tās, kas man ir vajadzīgas, un tās es parasti arī nopērku papīra formātā. Pārsvarā grāmatas par vēsturi. Arī latgaliski rakstītās grāmatas nopērku, sevišķi grāmatas par Latgales vēsturi, kas ir ļoti, ļoti svarīgas. Arī dzeja man pārsvarā ir papīra formātā.


 
Anna ir dzimusi Ludzas rajona Miglinieku pagasta Liuzeniekos, kur pavadījusi savas dzīves pirmos astoņpadsmit gadus. Pēc vidusskolas pabeigšanas viņas ceļš ved uz Rīgu, te Anna studē, strādā un aktīvi darbojas padsmit gadus līdz dzīves līkloči atveda atpakaļ uz Latgali. Desmit gadi nodzīvoti Daugavpilī, nu jau rit septiņpadsmitais gads Rēzeknē.
 
Anna tiek dēvēta par mūsdienu Latgales spilgtāko dzejnieci, lai gan viņai labāk patiktu vienkārši un visaptveroši skanošais - rakstītāja. Viņas literārās publikācijas kļūst pamanāmas jau no 1975.gada, tas ir, vēl pirms studiju uzsākšanas Latvijas Valsts universitātē. Rakstnieces pūra lādē pa šiem pāri 40 gadiem sagūluši vairāki dzejoļi krājumi, dažas grāmatas, neskaitāmas publikācijas, pāris lugas, nu un protams, balvas un atzinības.
 
Guna: Kad un kur Tu raksti? Ir cilvēki kas var rakstīt parkā uz soliņa, vilcienā…
 
Anna Rancāne: Kādreiz es varēju rakstīt sabiedriskajā transportā, tagad es tā vairs nevaru. Man tomēr traucē tie cilvēki, kas ir blakus.
 
Es rakstu savā vietā, pie sava galda, pie sava datora. Bet sabiedriskais transports ir brīnišķīga vieta, jo tur var tik daudz saklausīties un tur ir noklausītas dažas sarunas, kuras es pēc tam esmu, gandrīz viens pret vienu ielikusi tajā pašā lugā [Latvijas Nacionālajā teātrī nesen iestudētā „Bišumāte un Vilkacis”].
 
Guna: Tad raksti savā datorā un pie galda, nevis ar pildspalvu uz papīra?
 
Anna Rancāne: Dzejoli gan [rakstu] uz papīra. Bet ar zīmuli, jo tas ir tāds maigāks un mīkstāks. Ir pat gadījies, ka pēc ilgāka laika tie tā kā izdziest un ir grūti salasīt rakstīto. Man ir daudz zīmuļi. Ļoti patīk, ka man uzdāvina zīmuli un nevis baltu, bet tādu dzeltenīgu papīru. Kādreiz bija modē dāvināt tādus bloknotus ādas vākos un ar baltu papīru. Man bija jubileja, kad kādus trīs uzdāvināja. Tā viņi arī stāv. Nevaru pat iedomāties, ka tur varētu kaut ko rakstīt.


 
Guna: Kuri ir Tavi sirdsdarbi?
 
Anna Rancāne: Šobrīd man tā bišumāte ļoti sāp, jo tas tiešām bija sirds darbs, ar sirdi un dvēseli rakstīts. No grāmatām man vistuvākā ir “Advente”, kas iznāca 90-tajos gados un jāteic ir arī visspēcīgākā no visām, un arī pēdējā. Cerams ne pēdējā.
 
Taujāta par nākotnes plāniem un mērķiem savā radošajā dzīvē Anna teic, ka sākuma  jāpabeidz iesāktie darbi 
 
Anna Rancāne: Ir, protams, mazi un ir lieli mērķi - jāsaka arī ambiciozi. Bet kā saka – cilvēks domā, Dievs dara.
 
lsm.lv  
 

Powered by "Esteriol Design Studio"