Latvija Vašingtonas šķīrējtiesā zaudē strīdā ar Lietuvas kompāniju «E energia»
Фото: publicitātes foto
Latvija Vašingtonas Starptautiskajā Investīciju strīdu šķīrējtiesā (ICSID) zaudējusi strīdā ar Lietuvas kompāniju «E energia» attiecībā uz Rēzeknes pašvaldības 2008.gadā pieņemto lēmumu steidzamības kārtā pirms laika lauzt ar šo uzņēmumu noslēgto siltumsaimniecības nomas līgumu.
Tomēr kompensācija, kas saskaņā ar šķīrējtiesas lēmumu pienākas Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas (ERAB) un lietuviešu uzņēmēja Virgīnija Strjogas pārvaldītajai «E energia», ir gandrīz divreiz mazāka par tās pieprasītajiem 7,24 miljoniem eiro - tikai 3,7 miljoni eiro.
«Ar šo lēmumu starptautiskā šķīrējtiesa apliecinājusi, ka valsts ir atbildīga par pašvaldību politiķu negodprātīgo rīcību pret investoriem, un galu galā tieši valstij ir jāsamaksā kompensācija par atsavināto īpašumu,» paziņojumā presei izteicies Strjoga.
ICSID norāda, ka lēmums šai lietā pieņemts jau pagājušā gada nogalē, bet uzņēmuma pārstāvji ziņu aģentūrai BNS sacījuši, ka šķīrējtiesas lēmums pagaidām nav pieejams atklātībā.
Vēršoties šķīrējtiesā, «E energija» savulaik norādīja, ka tā, pildot līgumu ar Rēzeknes pašvaldību, no 2004.gada investējusi Rēzeknes rajona siltumsaimniecības modernizācijā, bet 2008.gadā pašvaldība steidzamības kārtā pirms laika lauzusi uz 30 gadiem noslēgto siltumsaimniecības nomas līgumu un, neatlīdzinot investīcijas, izmantojusi bruņotus policijas spēkus, pārņemot gan aktīvus, kas modernizēti un uzlaboti par privātā investora līdzekļiem, gan aktīvus, kas piederējuši pašam investoram.
Kā skaidroja Lietuvas kompānija, ņemot vērā, ka par atsevišķas pašvaldības lēmumiem bez atlīdzības nacionalizēt privātā investora īpašumu ir atbildīga valsts, tā divus gadus sarunu ceļā centusies risināt ar Latvijas valdību jautājumu par kompensāciju, bet šīs sarunas beigušās bez rezultātiem, tādēļ nolemts meklēt taisnību starptautiskajā šķīrējtiesā.
«E energija» apsūdzēja Latviju, ka tā nav nodrošinājusi objektīvu un taisnīgu kompānijas investīciju aizsardzību, paverot iespēju tās bez atlīdzības nacionalizēt. Kompānija pieprasīja atlīdzināt tai visu kaitējumu, ko radījusi Latvijas institūciju darbība un zināmos gadījumos arī bezdarbība, negarantējot pilnīgu un pienācīgu privāto investīciju aizsardzību un tādējādi pilnībā sagraujot kādreizējo ienesīgo un perspektīvo privāto biznesu un padarot to bezvērtīgu.
