46.lv
Otrdiena, 2017. g. 24. janvāris 46.lv на Twitter 46.lv на Facebook
Vārda diena: Eglons, Krišs, Ksenija/ Федот, Феодосий, Михаил
lat.46.lv/ru/ » SPORTA ZIŅAS

Pēteris Stripkāns, Rēzeknes BJSS treneris. Bez mazpilsētas pieticīguma.

Foto: www.sporto.lv
Latvijas mērogā Rēzekne, protams, nav mazpilsēta, un te būs pat savs olimpiskais centrs. Taču pagaidām vietējos sporta spīdekļus nelielais treneru kolektīvs audzina skolu standarta sporta zālēs, reizi nedēļā vieglatlētus vedot uz Ludzu, kur manēža ir nevis plānos, bet realitātē. Par jauno sportistu kaldināšanu Rēzeknes bērnu un jaunatnes sporta skolas (BJSS) treneris Pēteris Stripkāns stāsta ar manāmu pieticību, tomēr arī ne tuvu ideālie treniņu apstākļi ļauj atrast un sportam piesaistīt jaunus talantus.
Arī sprintere Gunta Latiševa-Čudare pēc starta 400 m distancē Riodežaneiro olimpiskajās spēlēs un treniņiem Rīgā atgriezusies Latgalē, kur nākamos sporta mērķus atkal mēģinās sasniegt sava pirmā trenera Stripkāna vadībā.
 
Daugavasstadiona izrādīšanu Pēteris Stripkāns sāk ar prieku par jaunajiem augstlēkšanas sektoriem — tādu iepriekš BJSS nav bijis. Līdz ar to nebija arī pašu augstlēcēju, un treneris cer, ka nu tie varētu parādīties. Gluži kā stāsts par olu un vistu — kam jābūt pirmajam — inventāram vai cilvēkiem, kas gatavi to lietot. “Tagad ir cerības, ka būs arī kārtslēcēji. Uzlikts arī tīkls mešanas disciplīnām, stadionam mainīts segums — tagad tas kājas nebojā,” vērtē Pēteris Stripkāns.
 
— Salīdzinot ar vecajām melnajām plāksnēm, kas ilgstoši klāja stadiona skrejceļus, šis spilgtais klājums izskatās ļoti labs...
 
— Tagad te varam arī sacensības rīkot. Trenējamies ne tikai Rēzeknē, bet, sākot ar novembri, braucam arī uz Ludzas manēžu, tur aizvadot vienu treniņu nedēļā. Tad ir iespēja patrenēties kaut cik piemērotos apstākļos. Ziemā darbojamies Rēzeknes 3. vidusskolas sporta zālē, kur ir šādi tādi trenažieri, mīkstie paklāji, soli, svaru bumbas. Nekā diža jau tur nav, bet, ja labi visu izdomā, tad treniņus var jēgpilni saplānot.
 
— Vieglatlētiem jāmeklē treniņu vietas skolu sporta zālēs, bet futbolistiem gan ir savs laukums...
 
— Futbolā atlasi sāk jau bērnudārzā — aģitē vecākus, solot, ka bērni pelnīs miljonus. Un vecāki tam notic. Tomēr pie mums futbols vairāk kalpo vispusīgai fiziskai attīstībai, jo redzam, ka Rēzeknes komanda ar ļoti mainīgām sekmēm spēlē tikai pirmajā līgā. Uzskatu, ka treneru pulks futbolistus varēja sagatavot labāk, īpaši ņemot vērā treniņu iespējas. Nav mums vēl futbolistu miljonāru pilsētā. Talants vajadzīgs!
 
— Kā īsti ar talantiem ir Rēzeknes vieglatlētikā?
 
— Gunta Latiševa-Čudare un Aiga Grabuste pašlaik ir tās, no kurām var gaidīt augstus rezultātus. Paradokss — Gunta sāka trenēties tikai 9. klasē, bet gada laikā viņai izdevās nokļūt līdz sporta meistara rezultātam. Arī Ignātam Ciprusam tagad ir labs audzēknis — sākumā grūda lodi, bet beigās sāka skriet, republikā izcīnot bronzu. Esmu ievērojis, ka jauniešiem lūzuma periods ir aptuveni 14 gadu vecumā — hormoni vai kas cits nospēlē par labu straujam rezultātu kāpumam. Bet... Viens var trenēties — un nekā, bet otram — ir! Un tas ir talants. Bija savulaik man tāds Vasiļevskis, kas Latvijas rekordu laboja, jaunatnes sporta meistaru izpildīja. Arī Juliāna Zubkova bija perspektīva audzēkne — jauniešu vidū uzvarētāja. Savulaik aizsūtīju viņu uz Murjāņiem, bet tā bija mana kļūda, jo tur, viņas trenerim saslimstot, meiteni aizsūtīja pie metējiem, kur treniņi pamatā ir ar svaru stieni, un viņa sabeidza sev muguru. Paspēja gan aizbraukt uz pasaules čempionātu Francijā. Bet veselības problēmu dēļ aizgāja, lai gan būtu bijusi ļoti perspektīva sportiste — pat bez treniņiem varēja uzgrūst lodi tā, ka paliek otrā republikā.
 
— Kā nonācāt līdz trenera darbam?
 
— Savulaik pats sportoju, skrēju 110 un 400 m barjerskrējienus, biju arī izlasē. Beidzot vidusskolu, gribēju stāties Universitātē, Ķīmijas fakultātē, bet bija jābrauc uz Skolēnu spartakiādi un iestājeksāmenus nokavēju. Aicināja uz Fizkultūras institūtu, un tur arī aizgāju. Trenējos, bija rezultāti — biju Latvijas čempions, rekordists, un tagad nemaz nenožēloju savu profesijas izvēli. Tomēr paguvu pastrādāt arī Celtniecības zinātniski pētnieciskajā institūtā, esmu vadījis arī ražošanu tepat Rēzeknē. Dzīvē bijis viss kas. Bet visilgāk daru to, ko vislabāk protu, — trenēju. Jāatzīst gan, ka mans trenera mūžs tāds saraustīts sanācis. Kamēr sportoju, dzīvoju Rīgā. 1976. gadā atbraucu uz Rēzekni, sāku uz pusslodzi strādāt skolā, bet deviņdesmitajos gados pievērsos biznesam, pēc tam atkal atgriezos trenera darbā. Paguvu arī pastrādāt par Rēzeknes BJSS direktoru.

— Kā šajā laikā mainījies pats sports?
 
— Ir būtiski mainījusies sporta infrastruktūra, tehniskās iespējas, treniņu metodika, sportu balstot zinātnē. Tagad sportistiem ir iespēja ar sportu nodarboties profesionāli, kas iepriekš — PSRS laikos — īsti nebija iespējams. Mūsdienu sportā ir komercmači, kas rada lielāku sportista ieinteresētību, ir liela mediju uzmanība, kas sportistu padara pazīstamu. Būtiski, ka mūsdienās notiek cīņa ar dopingu, jo senāk sasniegtie rekordi ir tādi, ka nezinu, kad tos varēs labot. Sievietēm līdz tā laika rekordiem 400 metri jāskrien par aptuveni divām sekundēm ātrāk — nezinu, kā to paveikt. Lielajās sporta arēnās redzama arī rasu atšķirība — tumšādainie, piemēram, dominē skriešanas disciplīnās. Eiropiešiem sekmējas mešanas disciplīnās. Latvija ir šķēpmetēju valsts. Kaimiņos savukārt ir diska metēji. Latvijā mešanas disciplīnām būtu jāpievēršas vēl nopietnāk. Vēl cītīgāk jāmeklē talanti
 
— Bet kā to talantu mazajos bērnos var pamanīt?
 
— Ja cilvēkam ir dabiskas spēka dotības — ja mazais var tāpat pienākt un pāris reizes pievilkties, ja ir stiprāks par citiem, tad perspektīva ir. Tomēr būtisks ir arī raksturs. Ir jāsakrīt ļoti daudzām komponentēm. No sporta stundām labus bērnus atsūta pie mums. Sprintā jau uzreiz var manīt, kurš ātrāk skrien, bet citiem sporta veidiem nepieciešamās īpašības ir grūtāk pamanāmas. Piemēram, augstlēkšanu sporta stundās nemaz nemāca. Jāskatās ļoti individuāli, un reizēm tā nez no kurienes tie talanti parādās. Daudz ko dod arī gēni — ko vecāki darījuši, jo tas kaut kādā mērā pārmantojas.
 
— Bet nepilnu divu miljonu valstī talantus meklē desmitiem sporta veidu treneri…
 
— Mums vajadzētu izvēlēties kādus piecus sešus sporta veidus, uz kuriem arī balstīties, jo ir liela sadrumstalotība. Parādās daudz kas jauns — skvošs, amerikāņu futbols utt. Sākumā sportistiem vajadzētu iziet atlasi uz prioritārajiem veidiem, un, ja neesi izgājis atlasi, tad — darbojies, kur gribi. Valstij jābūt ieinteresētai konkrētos sporta veidos, jābūt mērķiem, citādi tiek nelietderīgi tērēti līdzekļi. Vajag akcentēt tos veidus, kur mums ir treneri, trenēšanās iespējas.
 
— Kuri īsti varētu būt tie prioritārie sporta veidi?
 
— Ar lemšanu būtu jānodarbojas, uzrunājot visu sporta saimi. Prioritāro sporta veidu treneriem jābūt priekšrokai, izvēloties sportistus. Ja kādā sporta veidā, kas Latvijai nav prioritārs, redz, ka ir kāds spīdeklis, tad varētu mēģināt šo spīdekli piesaistīt prioritārajam sporta veidam. Protams, tai nevajadzētu būt dogmai. Līdz ar to šis jautājums grūti risināms, jo nevar jau cilvēku piespiest. Varbūt finansējuma sadale starp federācijām un sporta veidiem būtu jāmaina. Tomēr gadās arī situācijas, kad jaunos sporta veidos pie mums pēkšņi parādās pasaules līmeņa spīdekļi — tie, protams, jāatbalsta.
 
— Bet viss sākas skolās, kur sporta stundas daļai skolēnu nav tās mīļākās?
 
— Svarīgi jau pašiem vecākiem mudināt bērnu nodarboties ar sportu. Ja vecāki tā nedara, bērns attopas, sēžot pie datora, savukārt sporta stundā pat minimālā slodze viņam jau šķiet grūta. Un tad sākas ārsta zīmes, atbrīvojumi, kas faktiski ir vienkārša izvairīšanās no sporta stundām. Jāsaprot, ka aptuveni 30 gadu vecumā viņš kļūst par regulāru poliklīnikas apmeklētāju un mistiskās ārsta zīmes jau pārtop par reālām. Bērniem, kas nes acīm redzami nepamatotas zīmes, būtu jāpiedāvā sava veida darba terapija — atceros, ka savā laikā tiem, kas it kā nevarēja sportot, lika iet kraut malku, un skaidrs, ka jau nākamajā reizē skolēns sporta stundā bija uz strīpas. Bet tagad — sēž uz soliņa un vēl pasmejas par tiem, kuri sporto. Ir jāmainās vecāku attieksmei, kā arī pašiem skolēniem ir jābūt stimulam nākt uz sporta stundām. Skatos, ka pat Bruņotajos spēkos puse nevar izpildīt normatīvus — viss tāpēc, ka nav pamatu. Jau bērnudārzā bērns ir jāmudina kustēties, jo sports stimulē arī mērķtiecību, kas palīdz dzīvē un arī mācībās.
 
— Pēc Riodežaneiro un treniņiem Rīgā Gunta Latiševa-Čudare atgriežas Rēzeknē pie jums. Vai te varēs pilnveidoties līdz iespējai startēt Tokijas olimpiskajās spēlēs?
 
— Šogad Gunta laboja tikai vienu savu personīgo rekordu, un tas ir par maz — viņa varētu daudz vairāk. Galā redzu labotu republikas rekordu 400 metros, jo viņai nenoliedzami ir talants, tikai jāstrādā. Rīgā viņai bija ļoti saraustīts režīms — studijas Universitātē, treniņi, jāskraida pa visu Rīgu, tas izsit no ritma. Tagad būs mierīgāka dzīve — tas būtiski samazina morālo slodzi. Vairāk laika un enerģijas varēs veltīt treniņiem, tādēļ domāju, ka rezultāts neizpaliks. Pērn vasarā mums sanāca labi pastrādāt, izdevās izpildīt normatīvu, lai piedalītos pasaules čempionātā. Šogad viņai bija trauma, tāpēc arī klājās grūtāk — bija jādomā, vai strādāt ar lielu slodzi, riskējot, ka vispār nekas nesanāks, vai arī darboties ar vingrinājumiem saudzējošā režīmā. Veselība sportistam ir pats svarīgākais, jo traumas var uz ļoti ilgu laiku izsist no ierindas. Gunta vēl ir ļoti jauna un, ja šogad normāli trenēsies, tad nākamajā gadā būs uz strīpas un rādīs rezultātus. Rio neveiksme viņai arī bija emocionāls pārdzīvojums, kam bija jātiek pāri.
 
— Jums būs pietiekami labi treniņu apstākļi?
 
— Latvijā 400 metru skrējienam ziemā trenēties ir grūti. Vasarā var stadionā, turklāt Rēzeknē tam ir jauns segums. Un ziemā? Bet skriet vajag, jo skriešanu nevar pilnībā aizvietot ar citiem vingrojumiem. Sportista attīstībai vajadzīgi apstākļi — ne tikai treniņu vieta, bet arī rehabilitācijas pasākumi. Trenera loma sportista attīstībā ir būtiska — jāsaprot, kādu slodzi drīkst dot, kādu pieeju izvēlēties, lai sasniegtu rezultātus un vienlaikus nemazinātu motivāciju. Ja grib rezultātu, tad jāstrādā individuāli — jāseko līdzi vingrinājumu izpildei, jo sabojāt tehniku sportistam ir ļoti viegli.
 
— Vai varat atļauties šādu individuālu attieksmi?
 
— Tas vienkārši ir jādara, jo pretējā gadījumā izcilnieks ātri var kļūt par viduvējību. Paskriešana bariņā rezultātu nedos — tad arī visiem būs viens bariņa rezultāts. Sporta skolās augstākās meistarības grupās ir tikai pa diviem cilvēkiem, kas ļauj darboties individuāli. Zemākajās grupās ir aptuveni 16 sportistu, starp kuriem jāspēj saskatīt labākos.
 
— Kā ir ar treneru ataudzi pilsētā? Vai no jūsu audzēkņiem kāds varētu pēc kāda laika ieņemt jūsu vietu?
 
— Uz sporta fakultātēm studēt aizgājuši jau daudzi — redzēs, vai kāds atgriezīsies. Grūti sākt no nulles, jo atalgojums ir ļoti mazs — lai savāktu slodzi, nepieciešamas kādas trīs grupas, kopā aptuveni 50 bērnu, — pamēģiniet tādu daudzumu salasīt, strādāt, līdz kaut kādus rezultātus sāk rādīt. Jaunam speciālistam, jo īpaši, ja viņam ir ģimene, sākt trenera darbu ir ļoti grūti. Ja paliek mantojums no kāda vecā trenera, tad ir vieglāk, bet kopumā ļoti problemātiski. Rēzeknes BJSS ir trīs vieglatlētikas treneri — es, Cipruss un Kļaviņš. Pašam strādāt vēl pāris gadu noteikti vajadzēs — arī Gunta vismaz divus gadus mācīsies maģistrantūrā. Trenera licence man ir vēl uz pieciem gadiem. Būtu labi, ja viss izdotos tā, ka līdz nākamajām spēlēm varētu Guntu sagatavot nopietnam rezultātam. Nākamajā olimpiādē zvaigznēm jāsakrīt!
 
— Esat bargs treneris?
 
— Dūri galdā nesitu, bet ļoti skaidri pasaku, kas jādara, un atkāpes no tā nevar būt. Ja labi jūties, tad ir jādara. Nevar būt pat runas par to, ka nedarīt vai izdarīt pa pusei. Prasības ir jāpilda.
 
— Izklausās, ka nekāda demokrātija te nestrādā.
 
— Demokrātija ir — apspriežam, piemēram, tehniskos elementus. Parasti uzprasu, kā audzēknis jūtas — ja cilvēkam kaut kas nav riktīgi, tad liela slodze var izdarīt tikai ļaunu. Līdz ar to strādājam savstarpējā mijiedarbībā ar mērķi sasniegt labāku rezultātu.
 
 
Pēteris STRIPKĀNS
 
Rēzeknes BJSS treneris
 
Dzimis: 1948. gada 14. septembrī Rēzeknē
 
Izglītība: augstākā pedagoģiskā, Latvijas Valsts Fiziskās kultūras institūts (tagad LSPA)
 
Lielākie sasniegumi sportā: septiņdesmito gadu sākumā Latvijas čempions un rekordists 110 m barjerskrējienā — 14,3 (ar rokas hronometru), 400 m /b — 50,08
 
Ģimenes stāvoklis: precējies divu bērnu tēvs
 
Vaļasprieki: makšķerēšana, dārzkopība
 
Autori:  Anastasija Tetarenko / sporto.lv

KOMENTĀRI (0)


 Pievienot jaunu komentāru

Portāls 46.lv neatbild par komentāru un jebkādas informācijas saturu, ko izvietoja portāla lasītāji!

Cienījamie lasītāji, lūdzam būt tolerantiem, saglabāt elementāras pieklājības normas, rakstot komentārus, nekurināt un neaicināt uz rasu naidu, iztikt bez rupjībām, neapvainot citus, neaizskart godu un cieņu. Lūguma neievērošanas gadījumā administrācija patur tiesības liegt rakstu komentēšanas iespēju, kā arī dzēst iepriekšējos komentārus.

 Komentārs var būt rediģēts!
To prevent automated spam submissions leave this field empty.

 

Powered by "Esteriol Design Studio"