Kāpēc Latgalei vajag divas augstskolas? Saruna ar Rēzeknes Augstskolas rektoru
Фото: La.lv
Rēzeknes Augstskolas rektors Edmunds Teirumnieks atbildēja uz dažiem Rēzeknes Augstskolas un augstākajā izglītībā aktuālajiem jautājumiem, vēsta "Latvijas avīze".
– Jūsu vadītās augstskolas mājas lapas nosaukums www.ru.lv liek domāt, ka RA kādreiz gribētu būt universitāte.
E. Teirumnieks: – Deviņdesmitajos gados bija tāda ideja, jo gan Liepājas, gan Daugavpils pedagoģiskās augstskolas pamazām pārvērtās par universitātēm. Arī toreizējai RA vadībai gribējās universitātes statusu. Šobrīd jautājums par universitāti nav aktuāls, taču esam ceļā uz akadēmijas nosaukumu. Pieņemti jau attiecīgi grozījumi augstskolas satversmē, kas gan vēl jāapstiprina Saeimā.
Nosaukuma maiņa mums būtu svarīga ārvalstu sadarbības partneru dēļ. Piemēram, vācieši uz augstākās izglītības sistēmu raugās hierarhiski: ir koledžas, tad seko augstskolas, tad akadēmijas un tad nāk universitātes. Akadēmijas tātad viņu ieskatā ir pakāpi augstāk nekā augstskolas.
– Vai divas augstskolas Latgalei nav par daudz? Vai nepietiktu ar vienu? Tiktu koncentrēti resursi.
– Latvijā jau tā ļoti daudz jauniešu aizplūst prom no reģioniem. Jo šaurākas izglītības iespējas te būs, jo vairāk viņi aizplūdīs. Galva attīstīsies, bet pārējais ne?
Rēzekne vēsturiski ir rūpniecības pilsēta, tāpēc arī mūsu studiju programmas ir atbilstošas. Uzņēmumi un inovācijas būs tur, kur būs izglītoti darbinieki.
– Darbinieks var izstudēt kaut kur citur un atgriezties strādāt.
– Tādu, kas aizbrauc, bet atgriežas, ir maz. Vismaz Latgalē. Tie, kuri aizbrauc mācīties uz Rīgu, parasti tur arī paliek. Pat ja nespēj atrast darbu apgūtajā profesijā.
Rēzeknes novads ļoti priecājas arī par to, ka esam atvēruši Tehnoloģiju vidusskolu. Jo ir jaunieši, kuri jau pēc pamatskolas aizbrauc mācīties uz Rīgu un atpakaļ neatgriežas. Lauku teritorijas paliek bez jauniešiem un nekāda uzņēmējdarbība tur nav iespējama. Potenciālais investors atbrauc, paskatās, vai būs darbinieki. Ja nebūs, brauc tālāk. Augstskolas reģionos – tā ir arī iespēja iegūt augstāko izglītību jauniešiem, kuru ģimenes materiālais stāvoklis nav spožs. Ir gadījumi, kad jaunietis interesējas par studiju programmu gan te, gan kādā Rīgas augstskolā. Programmas līdzīgas, tomēr izvēlas Rīgu. Mēnesi tur nomācās, tad saprot, ka finansiāli nevar pavilkt visas uzturēšanas izmaksas, un grib pārnākt pie mums. Bet mēs valsts apmaksātā studiju vietā oktobrī vairs nevaram paņemt.
– Jūsu augstskolā darbojas inovāciju centrs. Vai ar tā līdzdalību ir izdevies ieviest ražošanā kādu inovāciju?
– Līdz šim tam vairāk sanācis nodarboties ar darba devēju un uzņēmēju izglītošanu un iekārtu modernizēšanu. Pēdējais lielākais projekts bija Daugavpils lokomotīvju rūpnīcas darbgaldu modernizācija, ko veicām kopā ar vācu uzņēmumu “AMK”. Produktivitāte palielinājusies piecas reizes. Diemžēl reģionā trūkst speciālistu, kas spēj strādāt ar tik moderniem darba galdiem. Tikai speciālistu trūkuma dēļ uzņēmumi dažkārt turpina izmantot manuāli vadāmos, nevis digitāli iestatāmos darba galdus.
Protams, inovāciju centrs veic arī uzņēmējiem nepieciešamos pētījumus, kuru rezultāti gan pagaidām ražošanā vēl nav ieviesti.
– Vai šādos pētījumos iesaistāt arī studentus?
– Bakalaura līmeņa studentus iesaistām maz, vairāk maģistrantus un doktorantus. Lielāko darba daļu gan, protams, veic algoti pētnieki.
– Jaunais augstskolu finansēšanas modelis spiedīs augstskolas vairāk pētniecībā iesaistīt studentus.
– Šo modeli esam analizējuši, taču pilnībā skaidrības par to, kā tas mūs nākotnē iespaidos, vēl nav. Šobrīd gan izskatās, ka lielāki ieguvēji no jaunā modeļa būs universitātes, kam ir krietni vairāk doktorantu, ko iesaistīt pētījumos. Arī pašu pētījumu, kur studentiem iesaistīties, universitātēm ir vairāk. Piemēram, sociālajās un humanitārajās zinātnēs finansējumu pētījumiem iegūt ir grūtāk, līdz ar to nav jau to pētījumu, kuros studentus iesaistīt. Taču, protams, jaunā finansēšanas sistēma liks augstākā līmeņa studentus vairāk iesaistīt pētniecībā un šo viņu darbību arī juridiski noformēt.
– Jūsu augstskolā diezgan daudzas studiju programmas saistītas ar eksaktām un tehniskām lietām. Kā studenti tiek galā ar šāda veida studijām? Vai, jūsu ieskatā, vidusskolā viņi ir tām pietiekami labi sagatavoti?
– Jā, no augstskolu puses vidusskolām izskan gana daudz pārmetumu. Taču, domāju, ka būtu vajadzīga nopietnāka analīze. Iespējams, ka daļa skolēnu eksaktās zinātnes skolā apguvuši gana augstā līmenī. Diemžēl ir tā, ka labākie skolu absolventi bieži vien aizbrauc studēt uz ārzemēm. Mēs uzņemam it kā labus vidusskolu absolventus ar augstu vērtējumu matemātikā. Jā, matemātikā viņiem viss ir kārtībā, bet, kad nonākam līdz tehniskām sistēmām, tad redzam, ka nav tehniskās domāšanas.
– Parastajās vidusskolās jau īsti nav tādu obligātu mācību priekšmetu, kas veicinātu tehnisko domāšanu.
– Tieši tā. Austrumlatvijas Tehnoloģiju vidusskolu izveidojām ne jau tāpēc, lai radītu konkurenci citām skolām. Ideja par to mums bija jau sen, bet Izglītības likums neļāva augstskolām dibināt savas izglītības iestādes. Kāpēc tādu vajag? Tāpēc, ka vispārizglītojošo skolu absolventiem ir labas teorētiskās zināšanas, savukārt trūkst izpratnes par tehnoloģijām. Savukārt profesionālo vidusskolu absolventiem pietrūkst teorētiskās bāzes, bet ir praktiskā izpratne. Tā kā esam tehnoloģiju augstskola, gribam uzņemt jauniešus, kuriem ir gan teorētiskās zināšanas, gan izpratne. Tādus ceram izveidot Tehnoloģiju vidusskolā.
Patlaban gana grūti ir aizpildīt visas valsts apmaksātās studiju vietas eksaktajās zinātnēs. Visi – uzņēmēji, IZM, vecāki – saka, ka ir jāmācās eksaktās zinātnes, bet vienalga jaunieši pie mums neatnāk tik, cik vajadzētu. Daudziem diemžēl nav skaidrs, kur viņi strādās, ja apgūs eksaktu vai tehnisku profesiju. Nozaru asociācijas varētu būt aktīvākas, aicinot apgūt noteiktas profesijas un skaidri pasakot jauniešiem: jūs varēsiet strādāt tur un tur, pelnīt tik un tik. Piemēram, IT jomas pārstāvji ik pa brīdim skaļi saka: trūkst programmētāju, un uzņemšanas līkne attiecīgajā studiju programmā aizvien iet uz augšu. Diemžēl ir tā, ka mūsu uzņēmēji jaunam cilvēkam pēc četru gadu studijām gatavi maksāt tikai nedaudz virs minimālās algas. Tas daudzus, protams, neapmierina. Tad nu viņi dodas uz ārzemēm. Tāpēc uzņēmējiem būtu ne tikai jābrēc, ka trūkst darbinieku, bet arī jāmaksā atbilstošas algas.
– Esat tuvu robežai. Vai cenšaties piesaistīt studentus arī no austrumu puses?
– Ir bijuši mēģinājumi. Līdz Ukrainas krīzei par mūsu augstskolu bija diezgan liela interese no Krievijas studentu puses. Tepat netālu ir Pleskavas Valsts universitāte. Regulāri esam apmainījušies gan ar docētājiem, gan studentiem, gan sadarbojušies zinātniskā līmenī. Taču pēc Ukrainas krīzes, pēc Eiropas Savienības un Krievijas savstarpējo sankciju ieviešanas sadarbība apsīkusi. Bija pieci studenti, kas gribēja studēt lāzertehnoloģijas, bet kaut kā pačibēja. Līdz ar to vairāk studentu tagad ir no tālākiem austrumiem, piemēram, Uzbekistānas. Ārvalstu studenti, kas te studē visus studiju programmā paredzētos gadus, iepriekšējā studiju gadā mums bija divi procenti.
