Atklāta saruna ar Alekseju Grehovu: bez basketbola dzīvot nevaru

Kā katram puikam, arī man bija savs sapnis, kuru es gribēju īstenot- kļūt par pasaulslavenu basketbolistu un spēlēt lielo basketbolu. Mani pirmsākumi basketbolā ir sākušies jau 1. klasē, jo brālis spēlēja basketbolu. Basketbolu spēlēja viss pagalms, bija basketbola grozi un mēs vienkārši visi pagalma puiši tur “dauzījāmies” pie tā groza. Tā arī tā lieta aizgāja, tas bija pašsaprotams un dabisks process. Vēlāk mamma ieraudzīja sludinājumu avīzē, ka ir izveidots basketbola klubs “Ezerzeme” un notiek atlase. Tā es arī aizgāju trenēties, man iepatikās, tā es arī nospēlēju 12 gadus šajā klubā, līdz vidusskolas beigšanai. Mammas ir vienkārši unikālas, ir svarīgi, ka viņas tic savu bērnu sapņiem, palīdzot piepildīt tos. Pēc divpadsmit “Ezerzemē” nospēlētiem gadiem bija doma, ka nepieciešams spēlēt basketbolu profesionāli. Man vienkārši paveicās, spēlējot 12. klasē finālā, spēles laikā mani ieraudzīja treneris no VEF komandas, kurš ielūdza spēlēt VEF komandā. Treneris paralēli darbam VEF klubā strādāja arī Sporta akadēmijā, kā rezultātā aicināja mācīties, vienlaikus spēlējot VEF komandā- lielajā basketbolā. Dzīvē tā gadās, ka spēlējot tiek gūtas traumas. Es nebiju izņēmums, vienas spēles laikā tika neveiksmīgi traumēta potīte, kas liedza man spēlēt basketbolu pusotru gadu. Nenoliedzami, ka tas mani psiholoģiski ietekmēja, jo basketbola spēle ir mans aicinājums. Paldies, vecākiem, draugiem, kuri mani atbalstīja! Es pievērsos mācībām, mācības bija mana prioritāte, jo bija duālās izglītības iespēja- gan spēlēt, gan mācīties. Smagas potītes traumas rezultātā es pievērsos tikai mācībām, izvēloties kļūt par treneri. 
 

Dzīvē tā vienkārši notiek, katram cilvēkam ir savs liktenis, savi pārbaudījumi, ar kuriem dzīves laikā ir jātiek galā. Ir notikumi, kurus nevar prognozēt. Galvenais ir attīsties un neapstāties pusceļā. Es zinu, ka tas ir grūti, bet svarīgs ir tuvu cilvēku atbalsts. Iespējams, ka tā ir mana dzīves misija būt par treneri – sniegt bērniem tās zināšanas un prasmes, kuras es apguvu, spēlējot basketbolu vidusskolas laikā. Attīstīt jaunos talantus, lai viņiem izdodas sasniegt augstākās virsotnes. Mērķu sasniegšana ir milzīga darba un gribasspēka ieguldīšana. Nebija jau viegli katru rītu agri celties un trenēties, bet man bija mērķis, man patika spēlēt basketbolu. Es katru dienu divreiz trenējos, cēlos agri no rīta un trenējos, tad gāju uz skolu, atnākot mājās un, izmācoties atkal, trenējos. Es cenšos saviem bērniem (audzēkņiem) teikt, ir svarīgi regulāri trenēties, veidojot paradumu un entuziasmu uz basketbola spēli. Ir jābūt sava aroda fanātiķim. Pārrunājot ar vecākiem, katra bērna sasniegumus sportā, es cenšos aktualizēt – neaizliedziet saviem bērniem darīt to, kasir viņu sirdslieta, lai arī viņiem mācībās neiet spīdoši. Neuzstādiet bērniem izvēles ultimātu – ja tu nemācīsies, tad tu nespēlēsi basketbolu vai vienalga, kādu citu sporta veidu. Rezultātā bērnam vairs nebūs azarta ne mācieties, ne darīt to, kas viņam patīk. Jau agrā vecumā tiks zaudēta motivācija – sasniegt mērķus. Sports netraucē mācībām un mācības netraucē sportam. Vienkārši vairāk atbalstiet savus bērnus, lai kāds būtu viņu izvēlētais sporta veids. Mans sapnis bija kļūt par profesionālu basketbolistu, tā bija mana vislielākā motivācija. Palīdziet saviem bērniem ceļā uz viņu sapni, izaugot viņi būs jums pateicīgi. Zināmā mērā ikviena sportista sasniegumi ir arī viņa ģimenes sasniegumi. Ir svarīgs komandas darbs, indivīds nevar padarīt pasauli labāku – komanda var! 
 

Šobrīd, strādājot par treneri mana lielākā motivācija – sniegt savas iegūtās profesionālās zināšanas akadēmijā, lai mani audzēkņi sasniegtu to, kas man neizdevās. Man ir talantīgi bērni, tāpēc es cenšos strādāt ar viņiem tā, lai nākotnē rēzeknieši atstāj savu vārdu Latvijas basketbola vēsturē, es ceru arī pasaules mērogā. 

Mani audzēkņi ir mani bērni, man ir liela ģimene,es esmu bagāts man ir 80 bērni, ikviens ir talantīgs, tikai jāspēj talantu saskatīt. Protams, kā katram darbam ir savi plusi un ir savi mīnusi.  Es strādāju gandrīz bez brīvdienām gan sestdienās, gan svētdienās nevis kā normāli cilvēki. Arī man reizēm gribas pamosties vēlā pēcpusdienā, mīļotās sievietes apskāvienos un baudīt mirkli – būt vienkārši kopā divvientulībā. Es esmu sporta jomas fanātiķis, tāpēc maz atliek laika savai privātajai dzīvei, kas iziet ārpus sporta terminoloģijas. Runājot par sasniegumiem sportā, ja tu neesi sava aroda fanātiķis, tad nebūs arī nekāda rezultāta. Aiz katra sportista stāv – nenormāls darbs. Tāpēc es saku, ka man ir liela ģimene. Es ļoti ceru, ka mani audzēkņi nesīs Rēzeknes, visas Latvijas vārdu pasaulē. Vislielākais pluss trenera darbā, es daru to, kas man patīk- „live the life you love, love the life you live”. Pateicoties savai profesionālajai basketbolista pieredzei, treniņu laikā es cenšos disciplinēt savus audzēkņus. Ir jābūt cieņai pret treneri, komandas biedriem, pretinieku. Cieņai ir svarīgs psiholoģisks moments, ja tu cieni sevi, tad cieni arī apkārtējos. Saviem audzēkņiem es uzsveru, mēs esam viena liela ģimene – katrs indivīds ir kā pirksts, kopā veidojot dūri. Basketbolā uzvara ir tikai iespējama, pateicoties komandas darbam. Sports vienkopus pulcē izteiktus līderus, bet tikai komandas darbs ļauj izdzīnīt uzvaras un sasniegt augstākus mērķus. Azarts un adrenalīns rodas tajā mirklī, kad tu sajūtu spēles garšu, sāc saprast šo sporta veidu, sasniegt rezultātus,tās ir neaprakstāmas emocijas. Kā jebkurā sporta veidā,sāc baudīt katru spēli, bet  tajā pašā laikā ir svarīgi dalīties uzvarā. Man neatliek laiks ģimenei, paralēli es vēl mācos Rēzeknes Augstskolā maģistrantūrā, tomēr tajā pašā laikā es cenšos uzturēt sevi formā un izbrīvēt laiku sev. Pirms darba es cenšos arī apmeklēt trenažieru zāli, tas laikam jau ir paradums. Cenšos spēlēt basketbolu arī komandā “Ezerzeme”, ceru, ka pagaidām vēl neesmu par vecu aktīvajam sportam. 
 

Redzesloka plašums ļauj pārvarēt bailes
 

Atvaļinājumu cenšos pavadīt aktīvi, tas vienkārši tā ir, tā ir daļa no manis, ļoti patīk veikbords. Laikam tāds ir mans dzīvesveids – būt kustībā. Aizbraukt uz ārzemēm un redzēt citus apvāršņus – tā ir neatņemama sastāvdaļa. Spēlējot basketbolu, vidusskolas laikos, izbraukājām visu Latviju, Eiropu.Katram cilvēkam ir svarīgi ceļot. Ceļojot notiek citas kultūras iepazīšana, redzi, kā dzīvo citi cilvēki. Laikam zināmā mērā ceļošana arī ir iedvesmas avots. Cilvēkam apnīk monotona dzīve, ikdienas rutīnas problēmas nogurdina savukārt izbraukuma nometnes ļauj atgūt elpu. Cilvēki ieslīgst depresijā no tā, ka viņiem trūkst iedvesmas un lielākas stabilitātes. Sports norūda raksturu un attīsta gribasspēku. Pats pēc dabas esmu emocionāls cilvēks, protams, ka pārdzīvoju zaudējumus un priecājos par uzvarām. Reizēm ir grūti, tomēr sports ļauj psiholoģiski pakāpties mazliet augstāk – ir jāpārvar savs egoisms, lai pēc zaudējuma gūtu uzvaru. Svarīga ir pacietība, jābūt pacietīgam filozofiskisakot – caur ērkšķiem uz rozēm. Dzīvē laikam nav nejaušību, nav nepareizu vai pareizu ceļu, bet ir izvēle. Vissnotiekošais ir pakārtots, iespējams, augstāku spēku vadīts. Runājot par izglītību, tad lielākā vai mazākā mērā, viss ir atkarīgs no priekšmeta skolotāja. Sporta skolotāji un skolotāji vispār nesaņem atbilstošu atalgojumu, rezultātā arī sasniegumi nav ideāli. Skolotājs gluži kā treneris ir motivētājs. Rēzeknē jauniešiem ir izvēles iespējas, kādā no sporta veidiem attīstīties, vajag tikai gribēšanu un regularitāti. Viss sākas no pirmās klases, tāpēc liela nozīme ir ģimenei. Vecākiem jācenšas atrast laiku saviem bērniem, mudinot uz sportiskām aktivitātēm. Sabiedrības pamats ir ģimene. Ģimene ir kodols, kas pārdzīvo, atbalsta, ļauj virzīties. Man ir liels prieks par tiem vecākiem, kuri ar lielu interesi iesaistās bērnu ārpusskolas dzīvē, nav svarīgi vai tā ir zīmēšana, vai sports.  Attīstās bīstama tendence – virtuālā pasaule aizvieto realitāti. Bērni ir mūsu nākotne, mēs kopā audzinām sabiedrību. Trenera darbs ļauj man saskatīt ģimenes lomas svarīgumu, ko es ne vienmēr atskārtu jaunībā. Viss svarīgākais slēpjas banalitātēs. 
 

Dzīvē es esmu redzējis samērā daudz, ir bijuši gan kāpumi, gan kritumi. Profesionālā trauma ļāva man pievērsties pilnvērtīgi mācībām un iedziļināties mācību procesā piecu gadu garumā.  Trenerim ir jāpārzina sporta metodika, psiholoģija, anatomija, vecumposmu īpatnības. Veselumu veido sīkas detaļas, kuras virza uz kustību. Es lasu grāmatas, tiesa ne romānus un detektīvus, priekšroku dodu profesionālajai literatūrai, kas ir attiecināma uz sportu. Mamma ļoti gribēja, lai es eju tālāk mācīties maģistros, man pietika ar divām augstākajām izglītībām. Mana mamma ir unikāla sieviete, vienmēr novēl man visu to labāko un cenšas virzīt mani tālāk. Divi gadi paskrēja nemanot un jau drīz būs jāaizstāv maģistra grāds. Paldies, maniem treneriem, kuri dzīves laikā mani ir motivējuši, saskatīja manī potenciālu un attīstīja to. Visi rēzeknieši mani vienmēr ir atbalstījuši gan Sporta pārvaldes direktors, gan kluba “Ezerzeme” vadītājs Artūrs Škesters, Rēzekne ir manas mājas, vieta, kurai es jūtos piederīgs. Šogad, mani mazie 2003. gadā dzimušie basketbolisti izcīnīja 2. vietu Latvijas mērogā, zaudējot finālā Ķeizarmežam. Mazie spēlētāji pārraksta kluba “Ezerzeme” vēsturi.  Tā ir laime redzēt bērnu acīs prieku un entuziasmu, tas mani arī motivē. Kas es esmu par treneri, ja man nav rezultāta? Ja tā var teikt, tad jebkurš sporta veids audzē raksturu. 

Cīnoties par Rēzeknes pilsētas kausu basketbolā, klubs “vecie buki” zaudēja. Tas bija vienīgais zaudējums pēdējo piecu gadu laikā. Pazuda uzvaras garša. Komandai pazuda motivācija, mēs laikam pat neiedomājāmies, ka varam zaudēt. Mēs bijām gatavi uzvarai, iespējams, ka bijām pārāk pašpārliecināti. Visai komandai tā ir laba mācība, nākamajā sezonā centīsimies atgūt uzvaras garšu. Dzīvē tā jānotiek, tikai pēc zaudējuma var saprast uzvaras svarīgumu. Jāprot arī zaudēt. Acīmredzot pretinieki bija vairāk motivēti nekā mēs, toties, nākošgad mums būs vēl lielāka motivācija uzvarēt. Nevienam cilvēkam nepatīk zaudēt, it sevišķi sportistam. Strādājot pirmo gadu Rēzeknē, kā trenerim, zaudējumu bija vairāk nekā uzvaru. Zaudējuma sajūta ir jāpārvar, man kā trenerim ir jāmotivē savus audzēkņus cīnīties, virzīties tālāk. Dienā, kad audzēkņi ir, guvuši uzvaru, ir eiforijas pilna, tas ir mirklis, kad tu redzi savu darba rezultātu. Gandarījums par uzvaru ir milzīgs. Ja nav izaicinājumu, tad nav nekāda progresa. 
 

Sportisti nav iedomīgi cilvēki. Daudzi cilvēki, kuri pietiekoši labi mani nepazīst uzskata par iedomīgu, tomēr tāds es neesmu. Es vienkārši cenšos izvirzīt prioritātes, iespējams es esmu izvēlīgs, bet ne iedomīgs. Pat sasniedzot savus mērķus, nedrīkst aizmirst no kurienes tu nāc. Nav svarīgi vai tā ir lielpilsēta, mazpilsēta vai ciemats pierobežā. Tā ir vieta, kura virzīja tevi attīstīties tālāk. Iespējams, ka es esmu Rēzeknes patriots un vienmēr esmu pozitīvi noskaņots par savu pilsētu. Profesionālajā sportā bieži nākas dzirdēt stāstus, sasniedzot slavas virsotnes, tiek aizmirsti tie, ar ko viss iesākās. Protams, ka vide nosaka tavu draugu loku, tas vienkārši ir neizbēgami. Ja tu esi basketbolā, tad lielākoties tava dzīve arī grozīsies ap basketbolu, līdzīgas intereses piesaista līdzīgi domājošus cilvēkus. Kopējas intereses satur cilvēkus kopā, neatkarīgi no darbības sfēras.  

 

Draudzība nozīmē atbalstu un atbildību. Rēzeknē man ir daudz draugu, kas mani atbalsta.  Daudzi atgriežas atpakaļ uz dzimto pilsētu, iekārtojoties uz dzīvi šeit. Katram cilvēkam ir svarīgi, ja ir ar ko pavadīt brīvo laiku, aprunāties par savām interesēm, es neesmu izņēmums. Patīk argumentētas saturiski piesātinātas sarunas par NBA spēlēm, profesionālo sportu. 
 

Darbs ir darbs, tomēr es gribu nostabilizēties, man drīz būs 30 gadi. Katram vīrietim ir svarīgi sakārtot savu privāto dzīvi. Ir grūti nošķirt, kur beidzas darbs, kur sākas privātā dzīve.. Droši vien tā ir fantastiska sajūta, atnākot mājās, sieva tevi sagaida ar garšīgu ēdienu, tad laikam beidzas darbs. Sieviete nošķir to robežu, kur beidzas darbs, kur sākas privātā dzīve. Parasti es draugiem smejos, ja satikšu gara auguma meiteni, tad tā būs mana sieva un mums būs gara auguma bērni, kuri spēlēs basketbolu. Protams, ka es jokoju. Satikt savu īsto cilvēku, nemaz nav tik vienkārši, katram ir savi stiķi un niķi. Aiz katra vīrieša stāv sieviete, kas motivē un mudina attīstīties tālāk. Mīlestība starp vīrieti un sievieti ietver sevī gan mīlestību, gan rūpes un atbalstu. Mīļotā sieviete un bērni ir lielākā dzīves vērtība un motivētājs, sniedzot atbalstu un sapratnes devu.Bērni piešķir jaunu jēgu dzīvei, protams, ka nākotnē es gribu bērnus. Sievietei ir jārēķinās ar to, ka ne vienmēr es ieradīšos mājās vienā un tajā pašā laikā, sacensības notiek visā Latvijas teritorijā. Es ļoti ceru, ka viņa mani vienmēr sagaidīs ar garšīgu vistas fileju, vienalga kādā gaumē. Ēdienu ziņā, es neesmu izvēlīgs – man patīk veselīgs ēdiens. Kāda ir mana sapņu sieviete, es neatklāšu, mūsu acu skatieni sastapsies un viss – love. 
 

Citreiz ir jāapstājas, lai vienkārši baudītu mirkli, sarunas beigās nosaka Aleksejs Grehovs. Esiet drosmīgi! Īstenojiet savus sapņus, nebaidieties!