Igoram Mihailovam – 70! (foto)

„Šī nebūs tradicionāla izrāde, bet gan sava veida veltījums meistaram,” stāsta Nacionālo biedrību kultūras nama direktore Svetlana Semeņaka. „Kopā ar skatītājiem mēs iziesim viņa daiļrades ceļu, atveidosim šī cilvēka, kuru mīl un ciena par uzticību savai profesijai, dzīvesstāstu.”
 

Savukārt 27. aprīlī plkst. 15.00 Latgales Kultūrvēstures muzejā notiks Aleksandra Bondarenko fotogrāfiju izstādes „Neaizmirstamais” atklāšana. Fotodarbos iemūžinātas mēģinājumu, pirmizrāžu brīži, kā arī draudzīgas tikšanās ar Igoru Mihailovu. Fotoattēli atklās apmeklētājiem viņa personības daudzpusīgumu. Ekspozīciju papildinās eksponāti no teātra-studijas „Joriks” arhīva. Izstāde būs skatāma līdz 28. maijam. 
 

Omulīgajā teātra darbnīcas gaitenī, kur uz sienām savu laiku gaida (vai skumst pēc pagātnes) dažnedažādas dekorācijas, mums veidojas nesteidzīga saruna ar Meistaru.

Kad mazais Igors apjauta, ka teātris ir viņa liktenis?
 

– Viss sākās bērnības gados. Piedzimu Ļeņingradas apgabala pilsētā Lodeinoje Poļe, kur māte apmetās pēc kara, kura laikā dienēja medicīnas bataljonā. Dzīvojām vienistabas dzīvoklī, mamma un vecmamma daudz strādāja. 
 

Man vienmēr bija vēlme kaut kur darboties – dziedāju korī, piedalījos drāmas pulciņā, un mamma šīs manas vēlmes atbalstīja, jo uzskatīja, ka tādējādi es dzīvē kaut ko sasniegšu. Reiz, uzstājoties skolas koncertā, es tik ļoti aizrāvos ar dziedāšanu, ka nokritu no augstās skatuves. Pēc tam vairs nedziedāju. (Smejas.) Mūsu fizikas skolotājs darbojās kā aktieris tautas kolektīvā, kurp aicināja arī mani, sakot, ka, viņaprāt, man piemīt atbilstošas spējas. Tā es iesaistījos Tautas teātrī, un tas ir ļoti simboliski.

Pastāstiet par Jūsu pirmo nopietno izrādi.
 

– Uz mūsu pilsētu atbrauca divi Ļeņingradas Kultūras institūta absolventi Semjons Losevs un Nataļja Ļitvinska, lai iestudētu savas diplomizrādes. Vispirms tēloju Nataļjas izrādē, tad viņa ieteica mani Semjonam, kurš iestudēja Genādija Mamļina lugu „Hei, Tu! Esi sveicināts!”. Tajā viss bija profesionālā līmenī, un pirms aizbraukšanas Semjons vērsās pie manis, sakot: „Kādam jārūpējas par šo izrādi. Redzu, ka esi godīgs cilvēks, kurš mīl teātri. Norīkoju tevi par režisoru, „knibini” administrāciju, lai jūs kaut kur rādītu. Saglabā izrādes dzīvību!” Mūsu apgabals bija plašs, – braukājām ļoti daudz, un izrāde dzīvoja.
 

Vai toreiz, agrā jaunībā, Jūs uztvēra kā režisoru?
 

– Tobrīd jau biju mundrāks, pārliecinātāks, un režisora loma man patika. Nostrādājot maiņu rūpnīcā, steidzos uz Kultūras namu. Semjons Losevs (dižā Tovstoganova audzēknis) man ieteica iestāties Ļeņingradas Kultūras institūtā un mācīties par režisoru. Tā arī darīju. Studiju laikā saņēmu paaugstinātu stipendiju, piepelnījos kā sētnieks institūtā, tāpēc man piešķīra istabiņu pagrabstāvā. Vēlējos būt neatkarīgs, lai netraucētu mammai, kaut gan viņa tik un tā reizi pusgadā veda man uzkrāto naudiņu.
 

Otrajā studiju gadā ziemā gadījās viens incidents. Aizbraucu uz Tallinu, kur strādāja labs režisors Karels Irds. Gribēju noskatīties visas viņa izrādes, tāpēc tur uzturējos trīs dienas. Kad atgriezos, prorektora vietnieks saimniecības jautājumos man teica: „Mihailov, tu neattaisnoji manu uzticību!” Manas prombūtnes laikā institūta teritoriju aizputināja, nebija neviena, kas to tīrītu, un es tiku atlaists. Un paldies Dievam! Vien žēl bija zaudēt to istabiņu pagrabstāvā, jo turp varēja nākt mani draugi studenti. Tad es paziņoju, ka aizeju no institūta, un man nav kur dzīvot, jo vietas dienesta viesnīcā bija paredzētas tikai tiem, kas atbrauca no attālākajiem Padomju savienības nostūriem. Bet es tiku uzskatīts par vietējo, – tik nieka 200 kilometru no Ļeņingradas! Dzīvo kā gribi. Mans pedagogs Vladimirs Gaļickis bija stiprs cilvēks – autoritāte visiem. Viņš gāja pie prorektora un panāca, lai man piešķir gultas vietu kopmītnēs. Tā nu mana studenta būšana turpinājās četrus gadus.
 

Tur satikāt arī Māru Zaļaiskalns – jūsu dzīvesbiedri...
 

– Ar Māru mācījāmies vienā grupā, dzīvojām vienā dienesta viesnīcā. Viņa vāji prata krievu valodu, tāpēc aktiermākslas pasniedzējs palūdza man palīdzēt viņai nodarbībās. Savukārt es ievēroju Māru vēl pirms tam, kad pirms studiju sākuma mūs uz mēnesi nosūtīja uz sovhozu novākt burkānus. Mūsu vagas vijās viena otrai blakus, un man iepatikās šī meitene – tik mazrunīga uz savu draudzeņu fona, kuras tikai pļāpāja kaut ko man nezināmā valodā. Palīdzēju viņām raut burkānus, vēlāk arī stiepu dārzeņiem piekrautos grozus uz kopīgo kaudzi. Sāku palīdzēt viņai arī mācībās, un sesijas laikā sajutu, ka sirds met kūleņus, un arī viņa man „pieķērās”, saskatot uzticamu cilvēku. Kāzas nosvinējām studentu lokā izlaiduma vakarā. Todien aizgājām uz Viborgas Dzimtsarakstu nodaļu un parakstījām laulības apliecību, savukārt nelielas ģimenes kāzas nosvinējām kūrorta pilsētiņā Sestroreckā, kur dzīvoja mani attāli radinieki un kurp nolēmām sapulcināt visus tuviniekus. No turienes devāmies uz izlaidumu, kur Mārai mugurā bija balta kleita no marles – to meitenes šuva pašas, jo īsta kāzu kleita mums nebija pieejama finanšu dēļ.
 

Kā nokļuvāt Rēzeknē?
 

– Pēc tā saucamās sadales man bija paredzēta Udmurtija, bet turp nolēmu nebraukt. Devos apskatīt Latviju, te taču civilizācija. Māra toreiz iestudēja diplomizrādi Rēzeknē. Man te viss patika – maza pilsētiņa, darbojas rūpnīcas, ir arī Kultūras nams, skatuve, kas nu vēl vajadzīgs? Piezvanīju kultūras ministram V. Kaupužam, teicu: „Apprecēju latviešu meiteni, viņa strādās latviešu teātrī, bet vietējā krievu teātrī nav režisora.” Viņš atbildēja: „Tad lūdzu, brauciet!” Un 1973. gadā apmetāmies tepat, Rēzeknē. 
 

Trakajos deviņdesmitajos, kad uz Rēzeknes Krievu tautas teātra bāzes dibinājām pirmo un pilsētas vēsturē vienīgo profesionālo teātri-studiju „Joriks”, radās problēmas telpu ziņā. Vecajā kultūras namā es sakopu pagrabtelpas, lai tur izvietotu kamerzāli – nelielu skatuvi un simts skatītāju vietas, taču man neļāva īrēt šīs telpas, tagad jau neatceros, kas toreiz bija pilsētas galva. Mēs ar aktieriem piketējām pie pilsētas domes, un mums piešķīra tukšu telpu kinoteātrī Latgales ielā 54. Liktenis aizveda mūs uz kinoteātra telpām. (Nespēj savaldīt smaidu.) Tur saviem spēkiem veicām remontu. Es pulcēju kolhozu priekšsēdētājus, jaunieši viņu priekšā uzstājās ar dažādām mini­izrādēm, prezentācijām, savukārt es lūdzu finansiāli atbalstīt mūsu teātri-studiju. (Saliek plaukstas laiviņā.) Tā kādu laiku mēs remontējām pamesto kinoteātri – mainījām logus, balsinājām, krāsojām, būvējām skatuvi. Pilsētas iedzīvotājiem bijusi pozitīva attieksme pret teātri visos laikos.
 

Ņemot vērā 70 gadus krāto dzīvesgudrību, vai, jūsuprāt, izvēlējāties sev pareizu dzīves ceļu?
 

– Mani vadīja Dievs. Mamma un vecmamma, pavadot mani, devušas svētību. Arī raksturam droši vien bija sava nozīme, jo dzīvē bija ne tikai prieki, bet arī daudz tika zaudēts. Gatavoju jaunās paaudzes, mācu, pūlos, bet viņi aiziet citās profesijās... Taču visiem, kuri palikuši, ir plašas perspektīvas. Ar mums ir arī Iļja Bočarņikovs! Viņš jau kopš bērnības demonstrēja vērā ņemamas prasmes. Es saskatīju, ka puisim ir talants un vēlme darboties teātrī un ka viņš jāsūta studēt uz Maskavu. Viņš piekrita. 
 

Visu mūžu strādāju ar jaunatni, man joprojām saka, ka labāk jau es turpinātu iestudēt ar viņiem. Taču es nodomāju, ka nav zināms, cik vēl laika man atvēlēts. Manā dzīvē viss sākās ar Tautas teātri, – tā ir mana sāpe un prieks, dzīves nepieciešamība. Dažādas lomas manā vadībā atveidojuši 156 cilvēki, viņiem ir sasniegumi. Un cik cilvēku aizgājuši... 

Es turu teātri lielā cieņā un godā, tā ir tautas gudrība. Savukārt ar mazajiem lai strādā jaunie, jo viņi ir mūsu nākotne. Pēctecībai teātrī ir būtiska nozīme. Gandrīz visiem jaunatnes pārstāvjiem mūsu studijā ir atbilstoša režisoru izglītība, tāpēc, manuprāt, viss būs okay!
 

Liels paldies par sarunu! Lai Dievs dod Jums veselību un iedvesmu vēl daudziem gadiem!