Juris Vidiņš: Izslēgšana – lielākais stulbums

 

– Esmu partijas spicei neērts, jo visus nesmukumus, ieskaitot kriminālnoziegumus, ētikas pārkāpumus, daru zināmus sabiedrībai. Tas varētu būt brīdinājums arī manai meitai, ka viņu var sagaidīt tāds pats liktenis.

 

– Vai tad korporatīvā ētika Vienotības ētikas kodeksā stāv augstāk par vispārējiem morāles principiem?

 

– Protams, korporatīvā ētika partijas spicei dominē. Labākais piemērs – kad atklājās Dzintara Zaķa nodokļu apiešana, Solvita Āboltiņa Latvijas Radio tā slavēja Zaķi, it kā viņam gandrīz vai nekavējoties būtu jāpiešķir Triju Zvaigžņu ordenis. Man šķiet, ka partijas spice vairāk domā par savu labumu un tikai pēc tam par valsti. Vajadzētu otrādi.

 

– Kas vispār notiek ar Vienotību? Kas ar ko plēšas, kādēļ un par ko? Arī bez jūsu atklāsmēm Vienotības publiski dzirdamās izpausmes ik pa laikam liek domāt, piemēram, par sociāldemokrātiem, kuri noveda sevi līdz sabrukumam taču jau iekšēju iemeslu dēļ. Kas būtu jādara, lai stabilizētu partiju?

 

– Kāda elementāra koleģialitāte man var būt ar Dzintaru Zaķi, ar Laimdotu Straujumu, kura neko nedara, lai izbeigtu KNAB graušanu no iekšpuses, ar Solvitu Āboltiņu, kura nesmādē nekādus līdzekļus, lai tikai saglabātu varu? Mans nolūks nav pazemot vai nogremdēt Vienotību. Es gribu, lai partija kļūst stiprāka. Jā, esmu bijis skarbs un kritisks, bet esmu centies savu viedokli, ciktāl tas bijis iespējams, turēt partijas ietvaros. Piemēram, par to, ka Artis Kampars varētu būt Kremļa propagandas rupors, es jautājuma formā izteicos partijas iekšējā sarakstē. Es to nekur nenopludināju. Es nenopludinu. Nopludina ieinteresētie. Lai stabilizētu partiju, es cerēju un ceru uz partijas pašattīrīšanos. Darot zināmu kriminālnoziegumu par balsu pirkšanu, tāda iespēja partijai bija. Un kaut kas tomēr tika sasniegts – radās vērā ņemama opozīcija Saeimas frakcijas iekšienē, un kongresā Andrejs Judins dabūja vienu trešdaļu balsu. Un tas ir tikai sākums. Domāju, ka jampadracis ar manu izslēgšanu padarīs iekšējo opozīciju partijā lielāku. Taču – iekšējas opozīcijas partijā nebūtu, ja dažādie partijas biedru viedokļi tiktu uzklausīti un partijā diskutēti. Spēja atklāti diskutēt par kopīgo mērķi ir partijas spēka avots. Es atzīstu arī Solvitas Āboltiņas un vēl kādu citu, kas man nav sevišķi tuvi, politiskās, organizatoriskās spējas un nopelnus Vienotībā. Taču mēs, Vienotības biedri, esam pietiekami saprātīgi un domājoši, lai negribētu pastāvēt kādā kabatas partijā.

 

– Bet, ja te pielikt klāt jezgu ap to, kā balsot par Valsts prezidentu, rodas iespaids, ka sākusies privāta kampaņa, kur partijas loma ir – bez diskusijām kļūt par Solvitas Āboltiņas instrumentu.

 

– Tur jau ir tā lieta! Kad Ilze Viņķele frakcijā ierosināja sākt publisku diskusiju par prezidenta kandidatūru, frakcija to atbalstīja, lai gan Āboltiņai tas nav izdevīgi. Ilze kļuva par Āboltiņas ienaidnieci numur viens. Un, tā kā arī Sandra Kalniete ir gatava kandidēt, jāšaubās, vai partija atbalstīs Solvitu vienbalsīgi.

 

– Summējot šo – pirms gada Vienotības kongresam adresētā runā jūs teicāt: «No kļūdām nemācāmies.» Kas mainījies?

 

– Domājot partijas vadību – neko nav mācījušies. Taču ir arī pozitīva vēsts – iezīmējusies krasāka robeža starp Āboltiņas roklaižām un patstāvīgi domājošajiem. Robežšķirtni radīja par balsu pirkšanu ierosinātā krimināllieta. Bet lielākais stulbums šajā sakarā ir Āboltiņas iniciētā manis kā šī nozieguma atklājēja izslēgšana no partijas.

 

– Bet kāda ir situācija plašākā kontekstā? Piemēram, kā jūs vērtējat esošās koalīcijas stabilitāti un efektivitāti? Laimdotas Straujumas valdības pirmās simt dienas?

 

– Stagnācija, stagnācija un vēlreiz stagnācija. Muļļāšanās ar gāzes tirgus liberalizāciju, KNAB. Domāsim, apspriedīsim, konsultēsimies un tā tālāk, un tamlīdzīgi. Vienīgā enerģiskā darbība nāk no Gunta Belēviča puses. Domāju, ka arī sakarīgākā.

 

– Ar ko tad Belēviča kungs izceļas? Varbūt ar lielāku loģiku taktiska līmeņa situācijās. Bet jautājumam, kad tautas veselības aina sāks neatgriezeniski uzlaboties, viņam, manuprāt, nav ne politikas, ne atbildes. Tāpat kā citiem pirms viņa. Kas šajā ziņā jādara sistēmas organizatoriskajā, profilaktiskajā, ārstniecības…) līmenī? Tai skaitā jūsu slimnīcā?

 

– Manā slimnīcā viss O.K. Un es pilnīgi atbalstu Gunti Belēviču, ka visas lielās slimnīcas jānodod valstij. Ludzā, pateicoties Antras Rugātes lobismam, ar valsts garantētu aizņēmumu uzcēla nekam nevajadzīgu pirmklasīgu slimnīcu, kas tagad stāv gandrīz tukša. Kooperējoties ar Rēzeknes slimnīcu, kura ir pārpildīta, to varētu racionāli izmantot, taču Rēzeknes pašvaldība ir kategoriski pret. Tas pats sakāms par racionālu medicīnas naudas izlietojumu. Piemēram, mums tagad vai katrā slimnīcā ir laba aparatūra. Piemēram, man ar manu kaiti nebija magnētiskās rezonanses dēļ jābrauc uz Rīgu. To veica Rēzeknē. Bet – šī dārgā aparatūra stāv nenoslogota. Kāpēc? Toties kaut vai tajā pašā Maskavā dialīzes centrs strādā diennakti, uz maiņām. Vai – pastāv gūzma nevajadzīgu analīžu. Kāpēc? Proti – ja nesakārtot medicīnas naudas izlietojumu, nozarei šīs naudas nepietiks nekad.

 

– Atgriežamies pie varas. Kā jūs pats uzskatāt – vai valsts augstākās varas organizācijā ir vajadzīgas izmaiņas (gan vēlēšanu kārtības, gan Valsts prezidenta un Ministru prezidenta pilnvaru, gan citādā ziņā)? Varbūt jums ir padomā kāds «īstais» Valsts prezidenta kandidāts?

 

– Pašreiz nav vajadzīgas. Labākais piemērs – Dzintars Zaķis. Ja par naudu var tikt Saeimā, kāpēc lai pašreiz tādā pašā ceļā nevarētu tikt par tautas vēlētu prezidentu. Domāju, ka Egils Levits būtu īstais.

 

– Vai, ilgi dzīvodams Latgalē, domājat, ka tur iespējams kāds «tautas republikas» recidīvs pēc Doņeckas parauga? Nerunājot par latgaliešiem, vai iespējama situācija, kad vairākums vecticībnieku, Latgales krievu ko tādu atbalstīs? Un kāpēc paši latgalieši izturas pret šādām provokācijām, kā man šķiet, pārāk pasīvi?

 

– Atbildēšu ar pavisam vienkāršiem piemēriem. Pirms katra jaunā gada es vienpadsmitos vakarā izeju pagalmā un varu teikt, ka laika gaitā uguņošanas īpatsvars tieši vienpadsmitos vakarā ir samazinājies un samazinās. Vēl mums ir sīkā kontrabanda. Cilvēki brauc un redz, kā kurš kurā vietā dzīvo. Latgalē tomēr ir notikušas katram redzamas pārmaiņas. Ceļi, Viļānos ielas, Rēzeknē Gors, Zeimuļs… Vārdu sakot, es domāju, ka par kaut kādām savrupām «republikām» būtu Latgales krievu mazākums. To būtu vēl mazāk, ja viņus neuzmundrinātu Kremļa ietekmes aģenti. Man liekas, ka paši latgalieši šādus gājienus neuztver pārāk nopietni. Jums Rīgā par to vajag satraukties vairāk.

 

– Taču vēsts par Latgales tautas republiku ir viens no elementiem draudu un ar tiem saistītas histērijas eskalācijā. Vai arī jūs domājat, ka Latvijas pastāvēšana NATO un ES nav tik droša, lai sacītu, ka Latviju vienu aprīt neizdosies?

 

– Vajag arī pašiem vairāk domāt par aizsardzību. Tā, kā to, piemēram, dara igauņi. Tad arī varēsim paļauties uz NATO. Bet Eiropas Savienības sankcijas es uzskatu par mīkstčaulīgām. Tām vajadzētu būt tādām, lai Putinam pāriet katra gribēšana dot miljonus Doņeckai.

 

– Kāda, jūsuprāt, būs ar Ukrainas konfliktu saistīto notikumu gaita? Vai būs miers, vai arī Ukrainas metastāzes attīstīsies Eiropā un galu galā nonāksim līdz pasaules pārdalīšanai?

 

– Ja Putinu neapturēs tagad, būs problēmas. Putinu dzen stūrī iekšpolitika. Un, ja iedzīs, tad no viņa varēs sagaidīt to pašu, ko no žurkas, kas iedzīta stūrī. Tad viņš var izraisīt jebkādu konfliktu, iziet uz jebkādām militārām avantūrām.

 

– Kā saistībā ar pastāvošo realitāti pietrūkst Latvijas iekšpolitikai un ārpolitikai?

 

– Konsekventas rīcības. Es apskaužu Lietuvas un Igaunijas pirmās amatpersonas, bet man kauns par Latvijas pirmo un trešo amatpersonu. Taču priecē uzlabotie ceļi, par Eiropas naudu Rēzeknē uzbūvētās jaunceltnes, uzņēmīgie lauksaimnieki Rēzeknes novadā un daudz kas cits, ko uzskatām par pašsaprotamu. Arī, piemēram, kolosālās pacientu izmeklēšanas un ārstēšanas iespējas (ja vien parūpēties par to, lai cilvēku rocība ļauj šīm iespējām tikt klāt).