Фото: gorod.lv
Jaunāko ziņu iegūšanas avots neapzināti (vai arī apzināti) būtiski ietekmē cilvēka domāšanas veidu, viņa attieksmi pret paša dzīves ikdienas problēmām un norisēm pasaulē. Nu jau gadunopietni diskutējam par Latvijas spējām turēties pretī Kremļa propagandas mašīnai un tās ietekmei uz mūsu iedzīvotāju domāšanas veidu. Parasti gan vairāk uztraucoties par tiem, kuri ikdienas saziņai ģimenē un draugu lokā izmanto krievu valodu. Ir spriests un analizēts, kādēļ tik daudzi šejienieši izvēlas dzīvot agresīvās kaimiņvalsts informatīvajā telpā. Izdarīti vairāki secinājumi, nu jau būsim sagaidījuši arī pa kādai konkrētai rīcībai situācijas uzlabošanai, taču procesā garām paslīdējusi kāda nebūt ne mazsvarīga nianse. Kāda tad ir tā “mūsu informatīvā telpa”, kurā paši ikdienā dzīvojam un kurai kāds vēlas piesaistīt arī kaimiņvalstu uzmanību?Droši vien tā nebūs tikai ikdienas LTV Panorāma vai kāda komerciālā kanāla vakara ziņu raidījums. Klāt nāk drukātā prese ar to pavadošajām (vai šobrīd – vadošajām) tīmekļa vietnēm un radio ar savu piedāvājumu.
Aizvien svarīgāka loma ir interneta ziņu portāliem.Un kas tieši tajos atrodams? Jau gadiem mūs “priecē”ziņas noLatgales: kāds iekritis akā, cits dabūjis pa galvu sadzīviskā strīdā un ceļu satiksmes negadījumā cietis zirga pajūgs... Galvenajā lapā: kaut kur piedzimusi princese, citur aktīvi kratīti dupši, kāds mērs ziņo par panākumiem meža rukšu aizturēšanā un citur atkal vīd Lieldienu apsveikumam blakus izkārti desmit ieteikumi labākajai intīmās zonas frizūrai. Sadaļā “ziņas iz kaimiņvalsts kultūras dzīves”: grumbu skaits Pugačovas vecajā/jaunajā sejā vai stāsts par Krievijas galvenās savedējas meitas šokējošo izskatu. Tieši tādēļ jau vairākus gadus ikdienānešķirstu interneta portālu piedāvājumu(kā izņēmumus šeit varētu pieminēt lsm.lv, irir.lv un varbūt vēl dažu*).
Gluži kā pēc pavasara lielās talkas, vērtība ir sakopts pagalms, tā arī informācijas plūsmā svarīga ir lieku sārņu neesamība. Nenoliedzami – visamkaut kur pa vidu iespraucas arī kāda vērtīgāka ziņa vai kāds viedoklis, taču tie ir knapi pamanāmi visā šajā (maigi izsakoties) nieku gūzmā.Tā mums garām it mierīgi paslīd svarīgas lietas. Tādas, kuras patiešām ietekmē mūsu ikdienas dzīves kvalitāti un iespaidos to, kā pārskatāmā nākotnē dzīvos arī mūsu bērni. Piemēram, šīs valdības paklusām noraktā dzērienu iepakojuma depozīta sistēma vai grūtības, ar kādam nākas saskarties, lemjot par ātro kredītu devēju darbības kontroli.
Saprotams, ka ziņu formātā ietērpta viegli izklaidējoša literatūra vidēji 200 vārdu garumā pašlaik ir pieprasītākais un vieglāk pārdodamais formāts. Taču jājautā, vai tas ir labākais uz ko esam spējīgi? Un, ja tā, tad vai ir cerības prasīt no šādā veidā pašrocīgi zombētasun demoralizētas sabiedrības sapratni un cieņpilnu uzmanību jautājumiem, kuri nebūt nav tik izklaidējoši? Piemēram, preses brīvība, cilvēktiesības, sabiedriskā aktivitāte, politiskā atbildība un visa iepriekšminētā nozīme demokrātiskas valsts attīstībā.
Šādos apstākļos sabiedriskā diskusija tiek aktivizēta tikai tad, kad skaidri sākam just laicīgi nepadarītā darba sekas – reģionu vai nacionālo minoritāšu problēmas sākam risināt tikai tad, kad tās savā labā jau nekautrējoties izmanto agresīva kaimiņvalsts, banku un nekustamā īpašuma spekulantu dzīres ierobežojam tikai pēc krīzes, par demogrāfiju nopietni sākam spriest tikai pēc ievērojamas emigrācijas undaudzskaitlīgas skolu slēgšanas, savukārt par aizsardzības budžeta adekvātu (2%) finansēšanu domājam tikai pēc tam, kad Kremlis iebrūk Ukrainā un aktīvi žvadzina ieročus arī mūsu pierobežā. Jā, arī par prezidenta ievēlēšanas kārtību sākam uztraukties, kad paliek pašiem kauns, vērojot kādu viņa publisko runu angļu mēlē.
Saeima un valdība rīkojas tā, kā to pieprasa organizēts sabiedrības vairākums. Ja tas neko nepieprasa vai nav pietiekoši organizēts, tad valstij tik ļoti nepieciešamie lēmumi tiek vienkārši novilcināti vai ietērpti smukos vārdos un nereti pagriezti tā, kā vienam vai otram ekonomiskajam grupējumam ir izdevīgāk. Šajā “organizēt” daļā ievērojama loma ir plašsaziņas līdzekļiem. Ar savu saturu tie neapšaubāmi veido, vājina vai pastiprina mūsu sabiedrības uzskatus, spriest spēju un kultūru. Ar vieglas izklaides rakstiem vai vienkāršiem ikdienišķu notikumu pārstāstiem kā 90% no visa satura nebūs līdzēts. Vai ceturtā vara apzinās sevi kā atbildību uzņemties spējīga sabiedrības daļa, vai tikai nostājas malā kā ziņnesis no citas galaktikas?
Jo ātrāk to sapratīsim paši, jo vieglāk par to būs stāstīt citiem.
|
