Neskatoties uz kongresa neviennozīmīgajām sekām uz latgaliešu valodas un kultūras stāvokli laika periodā, kas seko kongresam un kongresa rezolūcijas ieviešanas dzīvē problemātiku, šis notikums ir latgaliešu nacionālās pašnoteikšanās akts, nozīmīgākais brīdis latgaliešu jaunāko laiku vēsturē, uzsver Haris Bernāns, biedrības "Latgolys Saeima" valdes priekšsēdētājs.
"Jautājums, uz kuru gribu vērst uzmanību, ir valoda, kurā paredzēts uzraksts uz kongresa piemiņas objekta Rēzeknē. Pašlaik publiski ieejamajā informācijā par pieminekli ir redzams uzraksta variants lejaslatviešu, vai "baltiešu izloksnē", kā Rēzeknes kongresa delegāti to nosauktu:
“I Kurzeme, i Vidzeme, i Latgale mūsu” (Rainis).
Par valodas izvēli
Uzrakstam uz pieminekļa ir jābūt Latgales latviešu, t.i. latgaliešu literārajā rakstu valodā. Par labu šādai valodas izvēlei ir vairāki argumenti:
● Rēzeknes kongresa darba valoda bija latgaliešu valoda;
● Kongresa rezolūcija ar lēmumu par Latvijas apvienošanos tika uzrakstīta latgaliešu valodā;
● Valsts valodas likums aizsargā latgaliešu valodu un veicina tās lietošanu (un kur vēl, ja ne uz šī pieminekļa ir pareizā vieta latgaliešu valodas lietošanai);
● Latgaliešu valodas lietošana uz šī pieminekļa ir latgaliešu tiesību un pašcieņas jautājums;
● Nepastāv nekādi valodnieciski vai juridiski šķēršļi latgaliešu valodas lietošanai šī pieminekļa gadījumā.
Mums, diemžēl, nav iespējas pajautāt Kongresa delegātiem viedokli par to, kādā valodā uz šī pieminekļa ir jābūt uzrakstam, taču jebkuram cilvēkam, kurš pārzina vēsturi, atbilde ir skaidra - delegāti, kuri kongresu noslēdza ar prasību "paturēt tiesības valodas jautājumā", iestātos par latgaliešu valodas izmantošanu.
Šis piemineklis būs Rēzeknes, Latgales galvaspilsētas, pilsētvides objekts. Ņemot vērā tā vēsturiski politisko kontekstu, tieši valodas pielietojums uz pieminekļa piešķirs tam vienu no iespējamām semantiskajām slodzēm:
Piemineklis ar uzrakstu LATGALIEŠU valodā būs kā vēstule gadsimta garumā no latgaliešiem, kas lēma Kongresā latgaliešiem mūsdienās ar atgādinājumu par latgaliešu pašnoteikšanās aktu, kas lika pamatus valsts izveidei, apliecinājums, ka kongresa rezolūcija nebija tukši vārdi un latgaliešu valoda dzīvo.
Piemineklis ar uzrakstu LATVIEŠU valodā būs nekas vairāk kā neokoloniālisma totēms, Rīgas centrālās varas administratīvs "kilometru stabiņš" provincē, kurā tiek iegūti kvalitatīvi cilvēkresursi. Uzraksts latviešu valodā uz šī konkrētā pieminekļa būs klaja necieņas izrādīšana Kongresa dalībniekiem, kuri valodas jautājumu lika pamatu pamatos. Piemineklis, no kura būs izdzīta latgaliešu valoda, būs spilgts, vienmēr blakus esošs apliecinājums tam, ka Kongresa rezolūcija netiek pildīta, un, iespējams, 1917. gadā tika pieļauta kļūda.
Par saturu
Latgales kongresa virsuzdevums bija tikt ārā no Krievijas impērijas. Drukas aizliegums, melnsimtnieki, rusifikācija un vēl 101 iemesls tam, lai izdevīgā ģeopolitiskā situācijā atvadītos no “lielā brāļa”. Blakus guberņā arī dzīvoja latvieši, bija loģiska izvēle apvienot centienus ar radniecīgiem ļaudīm. Bet - kas ir ļoti svarīgi - latglaieši nekad nenāca ar uzstādījumu ievest savu kārtību kopējā mājā. Mums bija sava valoda, kultūra, sociālās tradīcijas un cilvēkresursi - latgalieši 1917. gadā bija pašpietiekami un gatavi tautas izaugsmei, līdzīgi kā liela daļa no impērijām atšķēlušos etnosu.
Latgaliešiem bramanīties par to ka “Kurzeme un Vidzeme ir mūsu” nebija ne vajadzības, ne vēlēšanās, tāpēc mēģinājums ielikt frāzi “I Kurzeme, i Vidzeme, i Latgale mūsu” 1917. gada latgaliešu mutēs ir maigi sakot, “diezgan liela mākslinieciskā brīvība”. Vēl jo vairāk - latgalieši nogura cīnīties ar “mūsistiem”, kas visu zināja labāk un jau drīz sāka aplaimot Latgali ar linu monopolu, latgaliešu izstumšanu no valsts pārvaldes, latgaliešu valodas izdzīšanu no Latgales skolām un citām iniciatīvām. Frāze ar teritoriju uzskaitījumu un īpašumtiesību pieteikumu drīzāk piestāv metropoles ierēdnim, un Latgale šajā frāzē ir objekts, kas ir skumjā pretrunā kongresa pamatidejai.
Piedāvātais uzraksts atstāj telpu arī kurioziem. “I Kurzeme, i Vidzeme, i Latgale mūsu”. Kā pieminekļa autori Zemgales brāļiem skaidros viņu kultūrvēsturiskā novada ignorēšanu? Sūtīsiet pie Pliekšāna, kurš nevar aizstāvēties?
Ja kāds no idejas autoriem būtu parūpējies pārtulkot piedāvāto uzrakstu latgaliski, tiktu iegūta frāze “I Kūrzeme, i Vydzeme, i Latgola myusu”. Ironiskā kārtā, tā kā “myusa” latgaliešu valodā nozīmē “muša”, tad paralēli nozīmei, kas frāzei ir latviešu valodā, latgaliešiem tā var nozīmēt arī “Gan Kurzeme, gan Vidzeme, gan Latgale pieder mušām”. Esmu drošs, ka Jānis Skutelis savā humoršovā novērtēs joku plēsējus no Rēzeknes, tāpat ir diezgan liela varbūtība, ka pieminekļa nosaukums latgaliešu kultūrvidē, līdzās “Goram” un “Zeimuļam”, nogravitēs līdz koncentrētam “Mušu piemineklis”. Bet ko gan citu var sagaidīt, ja latgalieši, tā vietā lai būtu saimnieki savā vēsturē, pilsētā un kultūrtelpā, ļauj svešiniekiem rakstīt savus pieminekļus.
Akmenī iecirsta Latgales kongresa rezolūcija par latgaliešu tiesībām - tas ir vienīgais leģitīmais piemiņas zīmes formāts Kongresa vietai. Viss pārējais var izrādīties vien patvaļīga kādas Saskaņas Centra pašvaldības un kādas sabiedriskas organizācijas rebīte, kam ar Latgales kongresu ir visai attāls sakars."- uzsver biedrības "Latgolys Saeima" valdes priekšsēdētājs.
|
