Valsts pamatpazīmes ir zeme (teritorija), iedzīvotāji un suverēna vara. Tā tas ir pēc politoloģiskas definīcijas. Nešķirosim, kurš no šiem trim elementiem svarīgāks, bet šajā reizē – Latvijas Republikas dibināšanas gadadienas priekšvakarā – pievērsīsimies mums, cilvēkiem. Jo mēs esam tie, kas gan sargā savu valsti, savu teritoriju, gan veido varu. Es devos pie ļaudīm uz pierobežu – Latvijas galējiem austrumiem. Tur sastapu gan darbīgus un optimistiskus, gan uz visu pasauli dusmīgus cilvēkus. Bet stāsts vairāk būs par pirmajiem. Tiem, kuri daudz dara paši, negaidot palīdzību no valsts, secinot: “Ja strādā, vienmēr un visos laikos ir labi.” Par tiem, kuri ar lepnumu saka: “Mums nav kauns, kā esam sakopuši šo savu Latvijas stūrīti", vēsta laikraksts "Latvijas avīze".
Vecā kaluma latgalieši
Pie Kārsavas novada Malnavas pagasta Livzinīku sādžas māju “Lūši” senioru pāra, latgaliešiem Staņislava (83 gadus vecs) un Valentīnas (84) Streļciem iebraucu bez brīdinājuma, nezinot, kas mani sagaida. Pie mājām iekopts neliels, nesen stādīts ābeļdārzs. Valentīna nāk pār pagalmu no pagraba ar skābētiem gurķiem šķīvītī, bet Staņislavs pieplacis istabā pie radio un klausās Latvijas Radio pirmo programmu. Abi pārsteigti par manu ierašanos, bet nav nobijušies no nelūgtā viesa. Par pēdējo nemaz nebūtu brīnījies, jo ir šosejas mala, līdz Grebņevas robežpunktam ar Krieviju desmit kilometru. Vai asaras saskrien acīs, redzot, ka saimnieks šai vēlā rudens ikdienā ir uzvalkā ar baltu kabatas lakatiņu krūšu kabatā un Latvijas krāsu džemperītī zem žaketes. Abi cenšas būt dzīvespriecīgi, saimnieks stalts un striktu runu, bet neslēpj, ka ir vecuma un slimību nomocīti. Citādi viss labi un nekā netrūkstot. Par abiem kopā 470 eiro pensija. Abi dzīvo nelielā mājiņā, kur siltāk un mīļāk. Lielajā dzīvojamā mājā mīt dēls Andris (zemnieks) ar ģimeni. Meita Silvija strādā Īrijā. Trīs mazbērni.
“Lūšus” no muižkunga izpirkuši Staņislava senči, viņa tēvs ar brāli cīnījušies Latvijas neatkarības cīņās pret Bermontu. Pats Staņislavs jau sešos gados ganos gājis, 12 gadu vecumā – stāvējis pie arkla. Skolā gājis tikai divas klases, vēlāk piemācījies un visu mūžu nostrādājis par traktoristu, ceļus taisījis, mežu gāzis.
Ēdu Valentīnas gatavotās pupu kotletes (maltas pupas uz pusēm ar maltu gaļu) un klausos, kā abi stāsta par iztikšanu. Pagrabs pilns ar pašaudzēto pārtiku. Ledusskapis – ar veikalā pirkto. Saimniece padomju gados strādājusi par ģeogrāfijas skolotāju, turējuši arī cūkas, govis un zirgu. Saimnieks smej: vai tad tagad kāda skolotāja kūtī ies – smird taču! –, bet agrāk nekas nesmirdēja…
Ko tad gaida no valsts?
“Stingrākus likumus pret savu tautu gaidu! Lai senču tikumus godā, lai vecākus cilvēkus ciena un klausa, skolotājiem nerunā pretim. Seksu skolā māca, bet cieņu nemāca,” saka Valentīna.
Streļci par politiku daudz nezinot, bet par tuvo Krieviju domas vienas: valdnieks Putins netaisnīgs un apspiedējs, bet krievu tauta strādīga un laba abās robežas pusēs. Saimnieks atceras, kā pēc kara padomju gados krievi no Krievijas ģimenēm kājām bēguši uz Latviju, kur meklējuši labāku dzīvi. Redzējis, ka kāda māte ziemā palikusi uz ceļa nosalusi, bet bērni gājuši tālāk…
Nemiera gars
Kārsavas novada Goliševas pagasta iedzīvotāja krieviete Jeļena Truhanova (44) kopā ar bērniem Sofiju (8), Darju (7) un Ņikitu (5) kopš maija dzīvo pusotru kilometru no robežas nelielā jaukā mājiņā, kas uzcelta pirms desmit gadiem nopirktas, savu laiku nokalpojušas mājas ar krievisku nosaukumu “Pridorožnijs” (“Pieceļa” – no krievu val.) vietā. Otrā pasaules kara gados tur, uz centrālās Goliševas ielas, vācu armija bija ierīkojusi virtuvi. Jeļenai ir vēl divi bērni no pirmā vīra (miris), un sieviete smej, ka tie ir ļoti patriotiski. Meita Viktorija dzimusi tajā pašā dienā, kad Latvija – 18. novembrī. Viņa gan šobrīd kopā ar draugu dzīvo un strādā Norvēģijā, taču ļoti vēlas atgriezties Latvijā. Dēls Vladislavs (18) mācās Robežsardzes koledžā un nupat kā Latvijas valstij nodevis uzticības zvērestu. Savukārt mazie bērni labi mācās, ir ļoti muzikāli, dažādos konkursos tiek pie balvām – Sofija pat Krievijā un Baltkrievijā. Ņikitu vēl aizrauj futbols un dators. Vīrs Mihails jau piecus gadus strādā Anglijā pie augļu šķirošanas un uz mājām atbrauc ik pēc dažiem mēnešiem. Pelna, lai ģimenei būtu mājas. Ja pietiekami maksātu tepat kādā darbā, protams, nekur prom nebrauktu. Jeļena ir bijusi mūzikas, tagad sporta skolotāja 30 kilometrus attālajā Ludzas bērnudārzā “Rūķītis”. Arī meitas mācās Ludzā. Kad nogurst no braukāšanas ar automobili šurpu turpu, kādu nakti visi paliek Jeļenas vecāku dzīvoklī Ludzā.
Dzerot kafiju ar Jeļenu, no mazajiem ne mirkli nav miera. Īsti nemiera gari. Man jāiet skatīties viņu istabas, jādod autogrāfs, jāskatās dienasgrāmatas un jāklausās dzejoļi. Nemiera gars Goliševā ir arī Jeļena. Nodibinājusi nevalstisku organizāciju “Goliševas saules stars”, lai rūpētos par brīvā laika pavadīšanu, īpaši bērniem, kuriem vasarās te neesot ko darīt. Tiek rīkotas dažādas nometnes un ekskursijas, ar bērnu koncertiem braukā pa visu tuvējo apkārtni.
“Cilvēki Goliševā ir dažādi. Gan laipni un pretimnākoši, gan tādi, kas mani, pilsētnieci no Ludzas, joprojām nav pieņēmuši un uzskata, ka es visur lienu iekšā ar savu iniciatīvu. Bet es patiešām vēlos, lai Goliševā nebūtu drūmi. Sākumā tādu attieksmi pārdzīvoju, bet tagad man svarīgākais, lai bērnu acis deg,” stāsta rosīgā Jeļena, kurai Goliševā ir arī pārtikas veikaliņš un kura arī dzejo, ir publikācija dzejas krājumā “Latgales sirdspuksti”.
Naudu no valsts sieviete nevēlas. Tikai labi atalgotu darbu vīram, lai viņš varētu dzīvot kopā ar ģimeni. Un lai valsts vairāk rūpētos par bērnu veselību – lai mazajam Ņikitam nebūtu pusotru gadu jāgaida uz bezmaksas rehabilitāciju sanatorijā (zēnam īsti neklausa viena roka).
Vienpatis
Baltkrievs Anatolijs Zigmanovs (65) ir Ciblas novada Līdumnieku pagasta Vjarumu sādžas vienīgais iedzīvotājs. Sarunā sētas vidū ielaižas negribīgi. Jaušams, ka šis nav viņa dzīves priecīgākais brīdis. Bijis precējies un dzīvojis Ludzā. Tagad šķīries. Meita Anglijā. Brāļi, māsas Baltkrievijā, kur arī pats dzimis. Kontaktus neuztur. Jau 15 gadus dzīvo viens pats radu mājās. Trešo gadu pensijā. Par to žēlojas – tikai 87 eiro, bet strādājis smagi. Ar krūmgriezi pa mežu. Kad atbrauc autoveikals, tā visa pensija aizejot. Piepelnās, sienot slotas medniekiem. Pasēņo un paogo. Kādreiz kādas haltūras gadoties. Kopumā: garlaicīgi dzīvot. Tuvākais kaimiņš – “guculka” – divu kilometru attālumā. Paretam iedzerot. Labi, ka ir elektrība un televizors.
Robeža kilometra attālumā, bet uz to pusi nelienot. Tur neesot ko darīt. Klešniku purvs. Pat bēgļiem tur būtu grūti tikt pāri. Nekur citur viņš vjetnamiešus arī neesot manījis. Robežsargi vai katru dienu piebraucot un aptaujājoties, kādreiz pat divas reizes dienā. “Bet es par robežu neinteresējos,” saka Anatolijs un aizgriežas, tālākās sarunās neielaižoties.
Rīdzinieki pierobežā
Arī “Grunduļi” ir Līdumnieku pagasta Berezovkas sādžas vienīgās mājas, kurās dzīvo cilvēki. Latvieši Ināra (57) un Valfrēds (59) Miezīši. Abi gan dzimuši rīdzinieki, taču “Grunduļi” bija Ināras vectēva mājas, kurās viņa bieži viesojusies.
“Vectēvs, savulaik kolhoza brigadieris, ticīgs cilvēks, bija palicis viens un aicināja mūs pārcelties pie sevis. It kā gribējām, bet pauzējām. Rīgā dzīvojām komunālajā dzīvoklī, dēlam bija alerģija. Kamēr domājām, vectēvs nomira, bet mēs 1992. gadā tomēr pārcēlāmies uz “Grunduļiem”,” atceras Ināra.
“Rīgā strādāju par šoferi un stiklinieku. Domāju, gan jau laukos bez darba nepalikšu. Bet mani vietējie īsti negribēja pieņemt. Tagad man daudz draugu, bet pirmajos gados vietējie domāja: sprukstiņš, bēglis no Rīgas atskrējis. Vienu vasaru biju paju sabiedrībā par ganu, tad gadu – autobusa šoferis. Tas arī viss. Te tomēr rads rada galā, deva darbu savējiem. Sākumā pat autobuss mūsu bērnus uz skolu neveda, jo, lūk, viņi šeit nebija pierakstīti. Vajadzēja sākt pašiem saimniekot. Kamēr ieskrējāmies, dzinu sievu uz Rīgu naudu pelnīt konditorejas darbos – vienu nedēļu viņa pa Rīgu, vienu – pa mājām. Dārzā un kūtī jau daudz kas izauga, bet bērniem jau naudu arī vajadzēja,” ar smaidu stāsta Valfrēds.
Miezīšiem ir 21 hektārs zemes. Audzē graudus, dārzeņus, iekoptas ganības. Pushektārs aveņu. Divas govis, trīs teļi, 40 aitas, 70 truši un 200… baložu (30 šķirnes). Baložus Rīgā turējis jau Valfrēda vectēvs, tēvs un arī pats. Uz laukiem atnācis bez šī, tolaik lielākoties pilsētnieku, vaļasprieka, bet pamazām pie tā atgriezies, un tagad Valfrēds lepojas, ka viņam Latgalē esot viena no lielākajām šķirņu baložu saimēm (šajā novadā baložu turēšana vispār nav izplatīta). Tagad “Grunduļi” skaitās lauku tūrisma sēta, uz kurieni brauc skatīties gan baložus, gan trušus.
“Rīgā vairs negribu atgriezties, jo nevēlos vairs citiem strādāt. Pats sevi laukos varu uzturēt. Arī depresijai nav laika, jo pastāvīgi ir ko darīt. Tikai pirmajos gados vēlā rudenī bija jocīgi: likās, ka visu laiku ir tumšs un pulkstenis tikai ap pieciem grozās,” saka Valfrēds.
Savukārt Ināra bez kopējiem saimniecības darbiem pēc pasūtījuma cep tortes un taisa konfektes.
“Grunduļi” ir 12 kilometrus no robežas. Viens kaimiņš kilometra attālumā, nākamais – trīs. “Mums nav kauns, kā esam sakopuši šo savu 21 hektāru lielo Latvijas stūrīti,” saka Ināra. 18. novembrī Miezīšiem ir tradīcija par godu Latvijai dedzināt svecītes uz vientuļā tilta pār tuvējo Ludzas upi.
Dēli Mārtiņš (33), Jānis (29) un Kristaps (26) ir rīdzinieki. Vecākie saimnieko autoservisā, jaunākais dēls – šoferis.
Savā Šveicē
Polis Pēteris Mežeckis (75) dzimis Latvijas brīvvalsts pēdējā, 1940. gadā Jelgavā. Pēc tam dzīvojis Rīgā, Ķengaragā, un pēdējos padomju gadus un pirmo atjaunotās brīvās Latvijas laiku strādājis VEF sporta klubā par GDA (padomju laika fiziskās un militārās aizsardzības sistēma) un slēpošanas treneri. Kad 1992. gadā samazinātas algas, izdomājis pārcelties uz vecāsmātes mājām “Koļesņiki” Zilupes novada Pasienes pagastā. Sieva palikusi Rīgā un no viņas izšķīries, bērni Zigmunds un Kristīna savā dzīvē. Pasienē atradis jaunu sievu Aļonu (45, strādā skolā), piedzimusi meita Valentīna (16), kura tagad sākusi apgūt banku klientu apkalpošanas zinības.
“Koļesņiki” ir rūpīgi iekopti. Kad tur negaidot ierodos, no pirtiņas skursteņa omulīgi vijas dūmi (vārās cūkēdiens), pats saimnieks stumj ķerru ar mēsliem. Pēterim ir divas govis, piecas aitas, cūka, trīs vistas (vēl nesen bija desmit, bet vanags un lapsa pastrādāja…). Septiņi hektāri aramzemes un hektārs meža. Kopā ar Pasienes švāģeri – traktors. Plus 200 eiro pensija. Rīgā pēdējoreiz bijis pirms desmit gadiem, ja kaut ko vajag pilsētā, labāk aizbraucot uz Ludzu vai Rēzekni.
“Nenožēloju, ka pārcēlos. Kas es būtu Rīgā? Sēdošs pensionārs Ķengaraga dzīvoklī vai vasarnīcā Olainē. Bet te man pašam sava Šveice (taisnība – Rāznavas pauguraine. – A. D.). Kad atbrauca bijušie audzēkņi, visi priecājās par apkārtni,” teic Pēteris. Audzēkņi gan sataisījuši jokus, par ko robežsargi dabūjuši sutas: aizgājuši līdz kilometru attālai robežai ar Krieviju, sabildējušies un internetā salikuši bildes, kā ar vienu kāju ir Latvijā, ar otru – Krievijā. Robežsargus gan pirms, gan pēc šī notikuma redzot vai katru dienu. Bēgļi manīti nav. Toties kāda veterinārā komisija nesen bijusi un prasījusi – vai, kad ejot pie cūkas, matracis ir priekšā un kādu dezinfekcijas līdzekli saimnieks uz tā lejot? Pēc tāda jautājuma Pēteris palicis dusmīgs un sūtījis komisiju uz daudzajiem mežacūku rakumiem pļavā, lai meklē dezinfekciju tur…
Viena bēda gan Pēterim esot. Nav ar ko iedzert. Sieva vairs nedzer vispār. Tuvējā kaimiņiene arī ne. Tad nu nekas cits neatliekot, kā vienam pašam, bet kulturāli – pie kafijas kādu glāzīti. Varot jau to atļauties, jo savu dzīvesvietu sakopis un tur godā.
Patstāvīgais prāvests
Latgalietis Aivars Kursītis (40) ir Dagdas novada Šķaunes pagasta Landskoronas baznīcas prāvests. Šķaunē kopš 2003. gada. Dzimis Krāslavas novada Skaistas pagastā. Aivars dzīvo draudzes mājā pie baznīcas. Kā jau katoļu mācītājam pienākas – viens. Kā prāvests pārrauga 402 draudzes ļaudis. Ir viens no nedaudzajiem mācītājiem, kam ir sava lauku saimniecība, bet, šķiet, vienīgais, kam ir kazu ganāmpulks. Kā pats smejas, ka viņa uzvārdu var nezināt, bet, kā pasaka, ka priesteris ar kazām, skaidrs, ka viņš… Kopā ar mežu prāvests apsaimnieko 40 hektārus draudzes zemes. 20 kazas, siltumnīca, dārzs. Hobijs – ziedu audzēšana un floristika. Ar pārdošanu neaizraujas, ja nu retumis kādam kaut ko vairumā vajag. Pārsvarā esot maiņas vai dāvināšanas process. Ziedus izmanto baznīcas rotāšanai. Ēdamais – arī pašam, līdz ar to par iztikšanu kā viens otrs cits mācītājs nevarot žēloties. Ar darbiem lielākoties tiekot galā pats, nesen iegādāts mauriņtraktoriņš ar piekabi, ko pats stūrē. Tagad vieglāk transportēt dārzeņus un malku. Kad nepieciešams, palīgus neesot grūti atrast.
Lauku darbi kalpošanai netraucējot. “Bet tam nepieciešams ritms. Ceļos piecos, apdaru darbus, lai nekavētu rīta dievkalpojumu. Arī citus darbus ieplānoju ārpus kalpošanas un garīgās pilnveidošanās laika,” komentē prāvests.
Robežu, kas puskilometru no mājām, un robežsargus, kuru dienesta ēka ir pie pašas baznīcas, jūtot labi.
“Līdz ar to par baznīcu esmu drošībā. Bēgļus redzējis neesmu. Šoruden vienreiz, kad sēņoju mežā, virs manis neatlaidīgi riņķoja helikopters. Neizturēju, piezvanīju robežsardzei un pateicu, ka tas esmu es, nevis vjetnamietis. Vēlāk tomēr izrādījās, ka trauksme nav bijusi gluži bez iemesla – vakarā noķēra padsmit vjetnamiešus,” stāsta Aivars.
Ko prāvests darītu ar bēgļiem, kas meklētu patvērumu baznīcā?
“Teiktu, lai iet pieteikties robežsardzei,” skan atbilde. Bet ja bēgļi to negribētu un lūgtu sevi neizdot? Trīs reizes to jautāju un trīs reizes saņemu tādu pašu diplomātisku atbildi kā uz pirmo jautājumu…
No valsts prāvests gaida vienkāršo lauku ļaužu problēmu izpratni.
“Nupat man bija saruna ar zemnieku, kuram ir viens traktors, bet jāpērk divas degvielas. Viena, iekrāsotā bez akcīzes nodokļa, darbam tīrumā, otra parastā, lai brauktu pa ceļu uz mežu. Vai nav absurds? Tāpat daudzviet cilvēki, īpaši seniori, iesprostoti savās mājās, netiek ne uz veikalu, ne baznīcu, jo sabiedriskais transports daudzviet vairs nekursē. Skolēnu autobuss gan ir, bet “neskolēni” tajos kāpt nedrīkst,” sūkstas prāvests.
Darbīgie lopkopji
Latgalieši Irēna (62) un Alfons (66) Andžāni no Dagdas novada Bērziņu pagasta Andžānu sādžas kilometru no Baltkrievijas robežas nodarbojas ar piena lopkopību. Pienu par 19 santīmiem litrā nodod “Preiļu sieram” un par cenu nežēlojas. Nav kredītu, tāpēc ir plusos. Vienmēr saimniekojuši uzmanīgi. Gandrīz tikai padomju laika tehnika. Tikai viens jauns “Belarus”, un arī tam nauda krāta vairākus gadus. 40 govis un jaunlopi dzīvo šajos laikos reti redzamā koka kūtī vēl no agrīnajiem padomju laikiem. Ir viens strādnieks un tas pats pašu dēls Inārs (42). Kad nepieciešams, palīgos nāk otrs dēls Vilmārs (39, robežsargs) un meita Biruta (34).
“Ja strādā, vienmēr un visos laikos ir labi. Kolhozu laikos biju slaucēja, vīrs – traktorists. Mūs vienmēr apskauduši par to, kā strādājam. Bet ko lai dara – tādi mēs esam. Tagad labi, ka dēli palīdz – bez viņiem galā netiktu,” stāsta Irēna.
Pagājušajā gadā zibens nospēra kūtī septiņas govis. Saimnieki bija pārliecināti, ka lādiņš kūtī ienāca un izlādējās AS “Sadales tīkli” nesen veikto nepareizo vadu un stabu izbūves dēļ. Elektriķi kaut ko pielabojuši, taču vainu īsti neesot atzinuši. Andžāni varēja tiesāties, taču nolēma to nedarīt – labāk strādāt uz priekšu un daudz nekreņķēties.
“Mums tagad vairāk par veselību jādomā. Ja tā būs, arī nekā cita netrūks. No valsts gribētos, lai subsīdijas neapliek ar nodokli, ar ko draud tuvākajos gados, tad gan ar pašreizējo piena cenu neizvilksim,” teic Irēna. Abi saimnieki saņem pensijas: Alfons – 256, Irēna – 235 eiro.
Bijušais priekšsēdētājs
Ukrainis Pjotrs (pasē – Pēteris) Movčans (68) ir bijušais ciema padomes izpildkomitejas priekšsēdētājs. Viņu Indrā sastopu nejauši uz ceļa, dodoties uz pastu pēc avīzēm. Krāslavas novada Indras pagasta centrā dzīvo kopš 1970. gada, uz kurieni atsūtīts pēc Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas beigšanas Jelgavā. Dzimis Ukrainā, netālu no Kijevas.
“Tolaik Kijevā augstskolās varēja iestāties, ja biji vidusskolu beidzis ar medaļu vai varēji visus eksāmenus nolikt uz teicami. Padzirdēju, ka Latvijā uz studijām nav tik liela konkursa, tāpēc atbraucu. “Mehos” gan netiku, studēju ekonomiku. Pēc augstskolas mani nosūtīja uz Indru, Ždanova kolhozu par galveno ekonomistu. 1972. gadā iecēla par ciema padomes izpildkomitejas priekšsēdētāju,” stāsta Pjotrs, kurš Indrā arī apprecējies ar vietējo meiteni.
Ciemu vadījis tikai četrus gadus, jo saslimis ar asinsvēzi. Vairākus gadus ar to cīnījies. Maskavas olimpiādes gadā – 1980. – viņu no nāves izglābis dvīņubrālis, no kura dabūjis daļu kaulu smadzeņu, kurām ir nozīmīga loma asinsrites sistēmā. Darba dzīvi turpinājis par darbinieku veikalā, tālāk, kā pats saka, pēc valsts pārbūves – par zemes ierīkotāju jaunajiem privātīpašniekiem un beidzis kā apkopējs vietējā kultūras namā, ko vada vecākā meita Anželika (46). Otra meita Tatjana (39) dzīvo un strādā Īrijā. Lepojas ar mazdēlu Māri, kurš Rīgā studē medicīnas inženieriju. Kopā ar sievu dzīvo sievas vecāku mājās piecus kilometrus no robežas. Dzīvoklis, ko saņēmis kā ciema izpildkomitejas priekšsēdētājs, stāv tukšs. Pensija – 260 eiro.
Ukrainā pie brāļa un mātes (93) Pjotrs bijis pirms diviem gadiem, īsi pirms Maidana, par ko neko labu nedomā. Ir pārliecināts, ka Ukraina ar savām problēmām varēja tikt galā bez nemieriem un kara ar Krieviju, Krimai un Doņeckai dodot lielāku autonomiju.
Padomju gadus Pjotrs atceras kā jautrākus (kaut arī visādi gājis), jo bijis jaunāks un vesels. Tagad jācīnās ar vecumu, slimību un depresiju. Latvijai novēl būt patstāvīgākai: neklausīt tik daudz Briselei, kā savulaik Maskavai.
