Фото: La.lv
Dzejniece, scenāriste, dziesmu tekstu autore Ineta Atpile-Jugane dzimusi 1977. gadā bijušā Balvu rajona Bērzpils pagastā, raksta autorei Ingai Kaļvai stāsta dzejniece. Studiju gadi Inetu atveda uz Rēzekni, kur Rēzeknes Augstskolā (RA) tika iegūts bakalaura grāds filoloģijā, kā arī latviešu valodas, literatūras un kultūrvēstures skolotājas kvalifikācija; Latvijas Universitātē iegūts maģistra grāds literatūrzinātnē. Ineta Rēzeknes Augstskolā strādājusi par Baltu filoloģijas pētnieciskā centra vadītāju, bet no 2000. gada strādā Latgales kultūrvēstures muzejā Rēzeknē – bijusi latgaliešu literatūras, vēlāk kultūrvēstures nodaļas vadītāja, bet šobrīd ir Latgales kultūrvēstures muzeja direktores vietniece zinātniskajā darbā. Inetas pirmā nopietnā dzejas publikācija – dzejoļu kopa RA jauno autoru kopkrājumā “Emociju šķērēs” (1998). Ir trīs dzejas krājumu autore – “Neatburtā uguns” (2001), “Reveranss. Sarkans uz sarkana” (2008) un “Otkon giunu sapynus” (2015). Trešais krājums ir īpašs ar to, ka tā ir bērnu dzejoļu grāmatiņa latgaliešu valodā, ko Ineta radījusi kopā ar savu meitiņu Agnetu. Grāmatā ir Inetas dzejoļi un Agnetas ilustrācijas, kā arī ievietotas mammas un meitas sarunas par katru dzejoli. Kopš 2007. gada Ineta ir Autortiesību un komunicēšanās konsultāciju aģentūras/Latvijas Autoru apvienības biedre. Viņa ir arī Rēzeknes novada vokālās studijas “Skonai” uzveduma “Dasadūrt dabasim” dzejas un dziesmu tekstu autore; dziesmu klipu scenāriju autore: Sovvaļnīks – “Latgola”, “Poparts” – “Muna sirds”, “Ginc&Es” – “Rīta dzejoļi tev” (kopā ar Latgolys entuziastu grupu “Biļdis”). Inetas dzejoļi ir ļoti muzikāli, un tos izpilda daudzas Latvijas grupas un mākslinieki. Ineta darbojas arī Latgolys entuziastu grupas “Biļdis” radošajā komandā un ir scenārija līdzautore filmai “Vīna vosora deļ vysu” (2012), scenārija autore īsfilmai “Muola varā” (2013), bet šobrīd tiek strādāts pie dokumentālās filmas par Latgales dziedātāju Aiju Rimšu. 2014. gadā viņa saņēma latgaliešu kultūras gada balvu “Boņuks 2013″ nominācijā “Labākā dzeja”.
– Dzejas krājums “Otkon giunu sapynus” ir ne tikai tavs pirmais dzejas krājums latgaliešu valodā, bet arī pirmais dzejas krājums bērniem. Vai ir grūti rakstīt bērniem?
I. Atpile-Jugane: – Jā, man ir grūtāk. Vieglāk ir rakstīt, domu neierobežojot, bet, rakstot bērnu dzeju, sanāk sevi ielikt nedaudz lielākos rāmjos – lai bērns saprastu, lai dzejolis būtu raits. Rakstot citai auditorijai, ar to vajag rēķināties mazāk, varu justies brīvāka. Bet bērnu dzejoļos var ielikt vairāk rotaļas elementu, paskatīties uz pasauli no cita redzespunkta.
– Ar kādām sajūtām sagaidi Dzejas dienas?
– Īstenībā par to nekad nedomāju. Man to atgādina telefona zvani un aicinājumi apmeklēt skolas. Cenšos apmeklēt dzejas pasākumus. Man rudens neasociējas ar Dzejas dienām. Kādreiz ļoti patika, ka pavasarī bija “Latgaliešu poēzijas dienas”. Tas bija citādi, bija cita noskaņa, jo Dzejas dienas visā Latvijā parasti svin septembrī, bet pavasarī, kad gaiss pilns plaukuma, arī dzeja skan un dzīvo citādi.
– 18. septembrī Latgales kultūrvēstures muzejā notiks Dzejas diena, kuras laikā jaunieši varēs saņemt tavas literārās konsultācijas dzejas rakstīšanā. Kā radās šī ideja?
– Katru gadu mani aicina tikties ar Rēzeknes pilsētas skolu radošajiem skolēniem, kuri kaut ko raksta. Pagājušajā gadā rīkoju veselu nodarbību, kā radoši rakstīt. Ir attiecīga atmosfēra, metodika, un visi skolēni iesaistās. Vienmēr ir kāds, kurš pienāk, lai uzzinātu ko vairāk, bet parasti jau vairs nav laika vai vēlāk kautrējas pajautāt, citreiz atsūta savus darbiņus palasīt. Tādā vecumā, kad raksti, ir svarīgs viedoklis no kāda, kurš spēj to objektīvi novērtēt, ieteikt vai vienkārši parunāt par to, par ko nerunā ar skolotāju, mammu. Tāpēc izdomājām sniegt iespēju jauniešiem individuāli tikties ar mani un parunāt par dzeju, tās tapšanu, publicēšanu. Tā es varu padalīties savās zināšanās un pieredzē. Varbūt iedvesmot kādu jaunam pakāpienam!
– Ar Valsts kultūrkapitāla fonda stipendijas atbalstu tev top un nākamgad iznāks jau ceturtais dzejas krājums “Mūdynuot muokiuņus”, kas būs latgaliešu valodā. Ko tev nozīmē rakstīt latgaliski?
– Rakstīt latgaliski ir garšīgāk, personiskāk, jā, arī ekskluzīvāk, jo labi apzinos, ka mani lasīs un sapratīs mazāk nekā tad, ja grāmata būtu latviski. Es nekad neesmu tiekusies uz milzu auditoriju. Man tas nav vajadzīgs. Tie, kurus interesē, kā es dzīvoju ar vārdu savā latgaliskajā pasaulē, savā tekstā, – tie atradīs, un ceru, ka pakāpsies tuvāk debesu līnijai, vismaz manējai.
|
