Saruna ar Dynamic Hit horeogrāfu: Tici sev un saviem sapņiem, nekad nepadodies grūtībām, tos īstenojot

Ticiet vai nē, bet visus šos septiņus gadus, cik atceros sevi dejojam, nekad neesmu iedomājies, ko man nozīmē deja. Neesmu meklējis izskaidrojumu. Tā man ir ikdienas neatņemama sastāvdaļa jau ilgus gadus. Esmu pieņēmis deju savā dzīvē, tā ir mana labākā draudzene un sabiedrotā, mana mīlestība un aizraušanās. Vairs nespēju iedomāties savu dzīvi bez dejas. Tā ir mana brīvība, enerģijas avots, sava veida terapija, attīrīšanās no ikdienas pārdzīvojumiem. Mana horeogrāfa karjera aizsākās 2012. gadā, kad galvenā horeogrāfe Diāna Garanča piedāvāja man mācīt savu grupu un kļūt ar horeogrāfu. Viņa bija mana lielākā atbalstītāja un iedvesmotāja, un joprojām tāda ir.

 

Vislielāko gandarījumu sagādā tas, ka reizēm izdodas par savu darbu, kas ir tuvs sirdij, saņemt arī kādu atlīdzību. Tā ir garīga atlīdzība, kādu godalgotu vietu izteiksmē. Piemēram, šogad „Dance Parade 2015”, kas notika Austrumlatvijas vēstniecībā „Gors”, mana vadītā deju grupa saņēma 2.vietu.

 

Iedvesma jaunām dejas kombinācijām rodas pašos nejaušākajos brīžos. Es varu sēdēt sabiedriskajā transportā, kurā skan radio, izdzirdēt kādu dziesmu, kura man ļoti iepatīkas, un es gara acīm varu iztēloties, kā šajā mūzikā varētu dejot. Tad piedāvāju šīs idejas saviem dejotājiem, kuri var tās gan akceptēt, gan noraidīt. Ja viņi piekrīt, tad solis pēc soļa, tiek apgūtas dejas. Viena deja seko otrai. Tādā veidā tu celies augstāk un augstāk. Nevaru pateikt, vai sākumā bija grūti vai viegli, es vienkārši darīju un turpinu darīt to, kas man patīk un iedvesmoju sev pievienoties arī citus.

 

Ir teiciens: „Ja tu nodarbojies, ar to, kas tev patīk, tad tu nekad nestrādāsi!” Šajā gadījumā tas attiecināms uz to, ka es necentos speciāli, lai kļūtu par horeogrāfu Dynamic Hit deju studijā, es vienkārši darīju to, kas tuvs man pašam un viss notika man labvēlīgā virzienā.

 

Aptuveni pirms gada manā dzīvē bija tāds posms, kad vēlējos pabūt vienatnē, pamēģināt ko jaunu, uzsākt patstāvīgu dzīvi un iepazīt pasauli. Varbūt arī ārzemēs solītos labumus gribējās ieraudzīt pašam vai to neesamību, tāpēc devos uz Angliju un kādu laiku tur arī dzīvoju. Varu, nekaunoties ne par ko, droši teikt, ka eksperiments ir izdevies. Nenožēloju tur pavadīto laiku, taču atgriezos, jo ļoti pietrūka ģimenes, šejienes draugu un paziņu, arī Latvijas, tās kultūras, valodas un ierastā cilvēku dzīvesveida. Tas, ka es atgriezos atpakaļ Latvijā, ir labākais, kas ar mani noticis, jo, esot prom no dzimtenes, sapratu, cik nozīmīga tā man ir. Dzīvojot prom no ģimenes un visiem, ko pazīstu, ieguvu neatsveramu dzīves pieredzi un to, kā atrisināt dažādas neparedzamas situācijas, kuras iepriekš nebija plānotas. Tas ir ļoti vērtīgi katram cilvēkam. Arī paskatīties no malas uz vietu, kur visu laiku esi dzīvojis, ir tikai noderīgi. Atgriežoties es varu ar svaigu skatienu raudzīties uz lietām, ko iepriekš pat nepamanīju.

 

Manu mīlestību uz deju šis ceļojums pilnīgi neietekmēja, jo tā vienmēr ir ar mani, lai kur arī es ietu. Varbūt tikai ieguvu jaunas zināšanas sev un informāciju, kuru varēšu izmantot, mācot savu deju grupu. Tieši tajā laikā es pa īstam sāku apzināties, cik liela nozīme manā dzīvē ir dejai. Sapratu, ka man tiešam patīk dejot un es nevaru nenodarboties ar horeogrāfiju. Kad tu sēdi „undergound” un esi paņēmis šķietamu „dejošanas pārtraukumu”, tu sāc vienkārši klausīties mūziku, tev galvā rodas simtiem domu – kāda deja, kas dejos, kādi tērpi un kāda horeogrāfija te varētu tikt izmantota. To vienkārši tāpat nav iespējams aizmirst un pārstāt darīt.

 

Varbūt daudziem pedagogiem ir kādas savas speciālas metodes vai tehnika, kā mācīt skolēnus, taču man pagaidām tādas nav, lai varētu padalīties noslēpumā. Mācu kā protu pats un esmu tāds kāds esmu, bez speciālām metodēm. Ja patīk, mācies, esi uzmanīgs un klausi. Ja nē, tad nē. Ar mani šajā ziņā ir īsa saruna. Mani varētu nosaukt par bargo skolotāju, taču parasti tiek atrasts kompromiss.

 

Būšu pilnīgi atklāts. Ja dejotājiem ir kādi priekšlikumi, mēs tos apspriežam un, ja pārējie piekrīt, tad izmantojam dejā. Tieši tāpat arī tad, ja kādu kaut kas neapmierina. Visi kopīgi apspriežam un domājam ko un kā varētu mainīt vai uzlabot, lai viss izdotos. Ikviens pedagogs zina, cik patīkami ir strādāt ar cilvēkiem, kas nāk uz nodarbību, lekciju, stundu vai treniņu, lai strādātu un dejotu ar pilnu atdevi. Tad nav nekādu problēmu. Taču daudzas reizes gadās arī, ka sākas „es to negribu”, „es noguru, darām ko citu!’’. Nē, mani draugi, uz treniņu nāk tie, kas vēlas dejot un ir gatavi to darīt. Ja nav vēlēšanās dejot, tad jāiet meklēt sev cita nodarbošanās. Ir jāspēj saprast, kad tas, ko tu dari, ir piemērots tev un kad nav. Vienā grupā dejojošajiem ir jābūt cieņai gan vienam pret otru, gan arī horeogrāfu un pedagogu – cilvēku, kurš ir uzņēmies iemācīt jaunos censoņus parādīt to, uz ko viņi ir spējīgi.

 

Daudzus interesē tas, kā tiek izvēlēti un gatavoti tērpi katram koncertam. Te nu ir vienkāršā atbilde. Tā kā dejas ir cieši saistītas ar ikdienu, ar dzīvi mums apkārt, apģērbs un kostīmi ir pēc iespējas vienkāršāki. Man patīk šādi teicieni „Simplicity is beautiful” (Vienkāršībā slēpjas skaistums) un „Minimalism is awesome” (Minimālisms ir burvīgs), jo tieši tādus tērpus es parasti cenšos izvēlēties dejotājiem. Pats galvenais ir tas, cik ērti konkrētajā apģērbā ir izdarīt visas dejas kustības bez liekiem traucēkļiem. Nākamā ir vizuālā atbilstība dejas tematikai. Daudzi tērpi tiek speciāli pasūtīti, šūti, tas ir roku darbs ar individuālo pieskaņu katram dejotājam, kas rada ideālu atmosfēru skatītājiem.

 

Visi ar lielu nepacietību gaidījām skaisto un emocijām pārbagāto koncertu „I need…You” – 2015. gada 8. maijā, Austrumlatvijas koncertzālē „Gors”, kuram visi Dynamic Hit dejotāji gatavojās ar lielu rūpību un centību, lai spētu dejas laikā izjustās emocijas „nogādāt” arī skatītāju sirdīs. Mēģinājumi notika katru dienu, bez izņēmumiem. Dejotāju un horeogrāfu solījumi, ka koncerts būs grandiozs, piepildījās! Par to man, kā vienam no organizatoriem, ir patiess un neviltots prieks.

 

Ja tieši vairāk par koncerta saturu, tad tajā tika parādītas dažādākās cilvēku emocijas, sākot no smiekliem beidzot pat ar asarām. Mīlestības, draugu, ģimenes stāsti. Katrs skatītājs, apmeklējot koncertu, spēja paņemt kādu daļiņu no dejotāju vēstījuma sev līdzi, sajuta kādu saikni ar sevi, pamanīja kādu sakarību ar savu dzīvi. Mēs, visi horeogrāfi un dejotāji, darījām visu iespējamo, lai skatītāji varētu uztvert dejā ietverto domu un saņemtu to kā ar vieglu vēja glāstu. Spriežot pēc dzirdētajām atsauksmēm, cerības ir piepildījušās pat labāk, nekā bija plānots.

 

Es esmu reālists un dzīvoju tagadnei, brīdim, kas ir šeit un tagad. Viss, kas ar mani atgadīsies nākotnē, būs manu roku darbs, veikums, ko es būšu paveicis pats saviem spēkiem un nav svarīgi, cik smagi strādājot. Man nepatīk iedomāties, kas būs un kā viss varētu notikt, jo dzīve var apgriezties kājām gaisā pāris sekundēs. Dzīvoju šim mirklim un esmu laimīgs par to, kas man ir.
 

tuesi.lv